Sniegotā brīvība: dzīve Alpos

Oriģinālais raksts publicēts Žurnāls EJ 2018.gada ziemas numurā.

Kas Tev, sieviete, pus četros no rīta, ziemas aukstumā, liek celties un caur sniega kupenām brist augšā kalnā!? Aukstums un tumsa, termosā karsta tēja vai kafija, divi pāri cimdu, divas kārtas drēbju, mugursoma ar piestiprinātu snovborda dēli pie tās un sniega kurpes. Caur miegainumu un nevēlēšanos celties, iekšā kūleņo satraukums. Pamazām aug arvien lielāks, kā tāds mazs nemierīgs kucēns. Kā būs? Vai uzkāpsim? Cik ilgu laiku tas prasīs? Vai ir droši?

No rīta tiek izskatītas laika ziņas un lavīnas iespējamība dažādos resursos. Vakarnakt atkal sasnidzis svaigs sniegs, bet oficiālā ziemas sezona Francijas Alpos vēl nav sākusies, tāpēc visi pacēlāji vēl ir slēgti. Ziemas dēļošanas priekus pagaidām var baudīt tikai tad, ja pats uzkāpj augšā kalnā. Tāpēc tādi sniegotā pūdera atkarīgie kā es, dodas augšā kalnos ar sniega kurpēm vai splitbordiem.

Saullēkta kāpiens

Kalni ziemā ir maģija. Tur var atrast un pazaudēt dvēseli un prātu no to nenormālā skaistuma, brīvības un mežonības. Varbūt tieši tāpēc kalni vilina tik daudzus. Tie ir tik stabili un reizē tik neparedzami.

Katru gadu, tiklīdz kā paliek aukstāks, manas domas pārņem sniegs un ziemas sezonas gaidīšana. Tāpēc pēdējās divas ziemas sezonas esmu pavadījusi Francijas Alpos, kalnu ciematā Morzīnē (Morzine).

Es braucu un atrodu darbu tur visai ziemas sezonai, bet brīvajā laikā dodos piedzīvojumos ar draugiem. Pa šiem pāris gadiem, ir izveidojusies diezgan liela piedzīvojumu grupa.

Ziemas sezona slēpošanas kūrortos parasti sākās ap 15. decembri, tad sāk strādāt pacēlāji un pamazām ierodas tūristi, bet līdz tam vietējie jau kādu laiku var baudīt ziemas priekus, ja sniegs uzkritis ātrāk. To nekad nevar paredzēt, piemēram, pagājušajā gadā savu snovošanas sezonu atklājām 18.novembrī, bet gadu iepriekš kārtīgs sniegs vēl nebija līdz pat janvāra sākumam. Tā sezona Alpos bija pat ļoti skumja, kārtīgs sniegputenis ar dziļu sniegu bija tikai piecas reizes visas sezonas laikā. Savukārt pagājušajā gadā visi sniega dievi stāvēja Alpiem klāt un ziemas sezona bija tik gara un bagāta ar sniegu, ka bija pat grūti tam noticēt.

Pagājušajā sezonā pirmo sniega kurpju pārgājienu veicām 19.novembrī, un kāpām augšā tikai pa trasi, kur pēc sajūtām bija mazliet drošāk, bet tā kā sezona nebija sākusies, tad snovojot lejā tāpat visur bija pūderis. Pirmais kāpiens nebija ilgs, augšā uzkāpām pāris stundās, diemžēl laikapstākļi bija diezgan skarbi – stiprs vējš, sniegputenis un minimāla redzamība, bet tas bija pirmais kārtīgais sniegs, tāpēc bija jākāpj un jābauda. Augšā kopā devāmies sešatā, bet sasniedzot ieplānoto punktu satikām vēl vairākus draugus un paziņas, kuri tāpat kā mēs bija sajūsmināti par sniegu un gribēja izbaudīt pirmos pūdera nobraucienus. Pat, ja redzamība nebija tā labākā, un nobrauciens ilga tikai kādas desmit minūtes, tomēr tā sajūta un tā brīvība iedeva tādu uzlādētas enerģijas sajūtu, ka arī kāpiens bija tā vērts. Tas vienmēr ir tā vērts.

Arī nākamais kāpiens dažas dienas vēlāk bija kā pa miglu. Sniegputenis, sasaluši mati, un kā Dzelzs Vilks dzied – sejā ledains smaids, bet pūderis gandrīz līdz viduklim.

Savukārt, trešā reize trešajā decembra rītā bija īsta maģija. Tas ir kaut kas tāds, ko vārdiem patiešām ir grūti aprakstīt. Mēs cēlāmies četros no rīta, lai kalna virsotnē sagaidītu saullēktu, nakts vidū sapakojām dēļus, somas, salējām kafiju termosos un braucām uz kāpiena sākumposmu. Visu dienu un vakaru bija snidzis, bet sniega sega kalnos jau bija nostiprinājusies, tāpēc lavīnas iespējamības pakāpe rādījās maza. Protams, to nekad simtprocentīgi nevar zināt, tāpēc vienmēr līdzi ir jābūt lavīnas aprīkojumam.

Ceļu augšup sākām tumsā, tikai pieres lukturīšu gaismā. Plānoto maršrutu īsti nevarēja saskatīt, tāpēc nācās vairāk paļauties uz kādām aizputinātām pēdām. Ejot sniega kurpes stiga iekšā dziļajā sniegā, tāpēc vajadzēja izmantot vairāk nūju palīdzību, lai celtu kājas ārā no sniega un pamazām kāptu augstāk. Kāpienu noteikti vieglāku nepadarīja pie mugursomas piestiprinātie snovbordi. Lai arī tie pēc būtības nav ļoti smagi, tomēr kopā ar visu mugursomā salikto, beigās sastāda dažu kilogramu svaru un ķepurojoties augšā pa dziļu sniegu, arī tie krietni apgrūtina ceļu. Pamazām sāka vairāk krēslot un mēs jau daļēji redzējām plānoto ceļu augšup. Debesis izskatījās skaidras, un tieši tas vēl vairāk lika gribēt tikt augšā pēc iespējas ātrāk. Debess jums pamazām sāka iekrāsoties pasteļ rozīgos un oranžos toņos. Uz beigām krietni pielikām soli, jo ļoti nevēlējāmies nokavēt saullēkta brīdi. Pasaule ap mums kļuva arvien gaišāka un gaišāka, tajā brīdī, kad sasniedzām kalna kori otra pusē ieraudzējām mākoņu jūru, kas plūda un viļņojās zem mums. Aizrāvās elpa, jo patiešām pārņēma sajūta, ka uz visas plašās pasaules esam palikuši tikai četri mēs, kaut kur tālu augšā, kaut kur debesīs. Zemes nebija, bija maģiska pasaka, sirreālisms.

Turpinājām kāpt augšā vēl kādas divdesmit minūtes, līdz sasniedzām pašu Mont Cherry virsotni. Mati un skropstas sasalušas, rokas nosalušas, mugura slapja, raujam nost drēbes, lai ātri uzvilktu sausas. Un kaut kā saprotu, ka vairs nav auksts, tā top daži puspliki kadri saullēktā. Saule pacēlusies augšā virs kalnu grēdas un izšauj starus uz visām pusēm, sniega mazie kristāliņi mirdz tās gaismā, mākoņi turpina plūst zem mūsu kājām. Mums priekšā vientuļi stāv tukšs kalnu pacēlājs, apkārt vienas vienīgas kalnu grēdas, kuras zaigo saullēktā. To rītu es nekad neaizmirsīšu, un tieši tādas pieredzes, liek mosties, celties, iet un darīt. Pāri visām grūtībām un negribēšanām.

Sievietes kalnos

Man Alpos ir neticami liela un spēcīga dāmu komanda. Tieši dāmas ir tās, kuras biežāk izplāno šādus gājienus, kuras izpēta kartes, laikapstākļu prognozes, ievāc informāciju, un galvenais iedrošina un atbalsta viena otru darīt vairāk, iet tālāk. Tā ir fantastiska sajūta, kad apkārt ir tik daudz spēcīgu sieviešu. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai sievietes viena otru iedvesmo, nevis klusi rok bedri otrai aiz muguras. Jāatzīst, ka man nekad nav bijis tik daudz sieviešu draudzeņu, jo man nepatīk tenkas, un tukšu runu kulšana. Piedodiet par stereotipiem. Tā vietā iet, darīt un rīkoties un šīs dāmas mani patiesi iedvesmo.

Bieži vien mēs kāpjam kalnos pilnīgi bez neviena vīriešu kārtas pārstāvja, jo puišiem uzradušies kaut kādi attaisnojumi. Tad kāpjam mēs, dāmas, suņu pavadībā. Un nav jau tā, ka nav bail, bet ja dzīvē gribās piedzīvot īpašus mirkļus, tad ir jāmācās pārvarēt bailes. Ja godīgi, tad kādreiz man bailes kalnos bija mazākas, bet jo vairāk sevi izglītoju un zinu, kādas sekas var būt kalnos, jo uzmanīgāka kļūstu. Diemžēl ļoti daudzi cilvēki ir pazaudējuši savu dzīvību tur ārā. Tāpēc viens no svarīgākajiem noteikumiem ir nekad neiet vienam, vienmēr doties šāda vieda piedzīvojumos draugu lokā, jo tā ir drošāk. Pagājušajā gadā vairākas reizes spēcīgas lavīnas bija turpat kūrortā uz trasēm, un tikai veiksmes dēļ, nebija cietušo.

Vai tas ir viegli?

Nē, kāpieni augšā kalnos gan ar sniega kurpēm, gan splitbodriem ir fiziski ļoti smagi, nogurdinoši, laikietilpīgi un ilgi, bīstami, bet tajā pašā laikā tie ir meditatīvi. Mēs esam ārā, pasakaini skaistos kalnos ar neiedomājami burvīgiem skatiem, var izdomāt visas domas un rūpes atstāt noietajā ceļā, izliet sviedros.

Drošība

Kalni un daba ir neprognozējama, bet ir pietiekami daudz, ko cilvēki var izdarīt, lai pēc iespējas labāk sagatavotos šādiem kāpieniem un nodrošinātos ar ekipējumu, kas, piemēram, lavīnas gadījumā palīdzētu viņus atrast. Vienmēr nest līdzi, teleskopisko lāpstiņu, lavīnas raidītāju un teleskopisko kociņu ar kuru var meklēt sniegā apraktos. Bet ir jādomā un jārūpējas, lai maksimāli spētu izvairīties no šādām situācijām.

Kāpēc tas ir tā vērts? Viens vārds – PŪDERIS!

Nopelnīt savu perfekto nobraucienu, savu līniju, savu brīvību, kad snovojot lejā, vieglais sniegs šķīst uz visām pusēm un rodas sajūta, ka brauc pa mīkstu mākoņa vilni. Katrs pagrieziens izraisa jaunu sniega vilni, kas izšķīst uz malu malām. Brīvība, vieglums, adrenalīns un smaids līdz ausīm. Mana svētlaime!

Tikai tādā veidā ir iespējams atrast labākās pūdera vietas, doties tālāk ārpus trasēm. Citi kāpieni ir vieglāki, citi grūtāki. Citreiz spīd saule un zaigo skaidri zilas debesis, bet citreiz pēkšņi uznāk vētra un sejā sitās ledainas sniega pārslas, vai sāk līt slapjš sniegs. Laikapstākļi kalnos ir ļoti neparedzami, tāpēc ir svarīgi kārtīgi sagatavoties un plānot detaļas.

Kas ir sniega kurpes un kas ir splitbordi

Kad pirmo reizi saņēmu uzaicinājumu doties pārgājienā ar sniega kurpēm, es gaidīju ieraudzīt, tādas tenisa raketēm līdzīgas lietas ar stiprinājumiem. Mistiskas atmiņas man ganījās pa galvu pēc redzētām vecām filmām par Aļasku vai eskimosiem. Nespēju savienot galvā domu, ka ar tādām var kāpt kalnos, bet izrādās, ka attīstās ne tikai kārtējais iPhone modelis, bet tiek uzlabotas arī sniega kurpes un tām tagad ir daudz un dažādu veidu, gan stiprinājumu ziņā, gan formas, materiālu un izturības ziņā. Sniega kurpēm ir stiprinājumi, kur ielikt zābakus, un asmeņi purngalā, lai ledainākos apstākļos būtu vieglāk tikt augšā. Liels mīnuss sniega kurpēm ir tas, ka tās dziļā sniegā stieg iekšā un kājas nākas celt ļoti augstu, lai izkārpītos no sniega kupenas. Tas fiziski ir ļoti, ļoti grūti, tāpēc ceļš augšup ir lēns un smags, turklāt pats snovborda dēlis visu ceļu jānes piestiprināts pie mugursomas. Savukārt spiltbords, pēc teorijas ir parasts snovborda dēlis pārzāģēts uz pusēm, kuru var izmantot līdzīgi slēpēm un lēnām doties augšā kalnos, tiekot pāri visām kupenām un noteikti mazāk grimstot sniegā. Ejot augšā splitbordiem apakšā ir piestiprināts materiāls, kas novērš atpakaļslīdi. Sasniedzot vietu no kuras plānots snovot lejā, splitbordam tas tiek noņemts, pats dēlis sastiprināts kopā un pārlikti stiprinājumi lejā braukšanai. Lai arī tas izklausās sarežģīti, tomēr splitbordu tehnoloģijas ir tik ļoti attīstījušās, ka to var izdarīt pāris minūtēs. Diemžēl viens no mīnusiem un teiktu vienīgais, ir tas, ka tie ir ļoti dārgi, splitbords ar visu sistēmu maksā ap 1300 – 1500 eiro. Un tas ir iemesls, kāpēc es joprojām kalnos rāpjos ar sniega kurpēm. Šis ir tāds mazs sapnītis, kas dotu iespēju izzināt kalnus vēl vairāk, tālāk un augstāk.

Tikmēr kāpieni ar sniega kurpēs ir ļoti lielisks veids, kā sevi uzturēt labā fiziskajā formā.

Pagājušajā sezonā divas reizes snovparkā salauzu vienu un to pašu roku, pirmajā reizē ar smagu atvērto lūzumu un daļēju paralīzi, otrreiz salokot ievietoto titāna plāksni. Pēc pirmā lūzuma diezgan ātri atkopos un 3 nedēļu laikā biju atpakaļ kalnos. Nebraukāju pa parku, bet tieši vairāk devos kāpienos ar sniega kurpēm, novērtējot, ka tas ir veids, kā varu apmierināt savu izmisīgo vajadzību būt uz snovborda un būt kalnos. Par šo dzirdēju gan pārmetumus, gan apbrīnu, ka cilvēks pēc tik smagām traumām var tik ātri atkopties un atkal skriet piedzīvojumos. Diemžēl mēnesi vēlāk pēc atkopšanās salauzu roku vēlreiz, ļoti neveiksmīgos ledainos laikapstākļos snovparkā. Kritiens nebija smags, bet kauls vēl nebija kārtīgi saaudzis un viegli satraumējās atkārtoti. Es ļoti ceru, ka neizklausos, pēc kādas trakas adrenalīna meklētājas, bet, arī pēc otrā lūzuma, divu nedēļu laikā biju atpakaļ kalnos. Katram dzīvē ir kāda kaislība, kuras dēļ esam gatavi riskēt un rīkojamies mazliet muļķīgi.

Ir pienācis rudens un es jau atkal metu acis uz Alpu pusi, ik pārdienas skatoties laika prognozēs.

Dalies
No Comments

Post A Comment