pieseko
Sniegotā brīvība: dzīve Alpos - pasaules piedzivojums

Sniegotā brīvība: dzīve Alpos

Oriģinālais raksts publicēts Žurnāls EJ 2018.gada ziemas numurā.

Kas Tev, sieviete, pus četros no rÄ«ta, ziemas aukstumā, liek celties un caur sniega kupenām brist augŔā kalnā!? Aukstums un tumsa, termosā karsta tēja vai kafija, divi pāri cimdu, divas kārtas drēbju, mugursoma ar piestiprinātu snovborda dēli pie tās un sniega kurpes. Caur miegainumu un nevēlÄ“Å”anos celties, iekŔā kÅ«leņo satraukums. Pamazām aug arvien lielāks, kā tāds mazs nemierÄ«gs kucēns. Kā bÅ«s? Vai uzkāpsim? Cik ilgu laiku tas prasÄ«s? Vai ir droÅ”i?

No rÄ«ta tiek izskatÄ«tas laika ziņas un lavÄ«nas iespējamÄ«ba dažādos resursos. Vakarnakt atkal sasnidzis svaigs sniegs, bet oficiālā ziemas sezona Francijas Alpos vēl nav sākusies, tāpēc visi pacēlāji vēl ir slēgti. Ziemas dēļoÅ”anas priekus pagaidām var baudÄ«t tikai tad, ja pats uzkāpj augŔā kalnā. Tāpēc tādi sniegotā pÅ«dera atkarÄ«gie kā es, dodas augŔā kalnos ar sniega kurpēm vai splitbordiem.

Saullēkta kāpiens

Kalni ziemā ir maÄ£ija. Tur var atrast un pazaudēt dvēseli un prātu no to nenormālā skaistuma, brÄ«vÄ«bas un mežonÄ«bas. VarbÅ«t tieÅ”i tāpēc kalni vilina tik daudzus. Tie ir tik stabili un reizē tik neparedzami.

Katru gadu, tiklÄ«dz kā paliek aukstāks, manas domas pārņem sniegs un ziemas sezonas gaidÄ«Å”ana. Tāpēc pēdējās divas ziemas sezonas esmu pavadÄ«jusi Francijas Alpos, kalnu ciematā MorzÄ«nē (Morzine).

Es braucu un atrodu darbu tur visai ziemas sezonai, bet brīvajā laikā dodos piedzīvojumos ar draugiem. Pa Ŕiem pāris gadiem, ir izveidojusies diezgan liela piedzīvojumu grupa.

Ziemas sezona slēpoÅ”anas kÅ«rortos parasti sākās ap 15. decembri, tad sāk strādāt pacēlāji un pamazām ierodas tÅ«risti, bet lÄ«dz tam vietējie jau kādu laiku var baudÄ«t ziemas priekus, ja sniegs uzkritis ātrāk. To nekad nevar paredzēt, piemēram, pagājuÅ”ajā gadā savu snovoÅ”anas sezonu atklājām 18.novembrÄ«, bet gadu iepriekÅ” kārtÄ«gs sniegs vēl nebija lÄ«dz pat janvāra sākumam. Tā sezona Alpos bija pat ļoti skumja, kārtÄ«gs sniegputenis ar dziļu sniegu bija tikai piecas reizes visas sezonas laikā. Savukārt pagājuÅ”ajā gadā visi sniega dievi stāvēja Alpiem klāt un ziemas sezona bija tik gara un bagāta ar sniegu, ka bija pat grÅ«ti tam noticēt.

PagājuÅ”ajā sezonā pirmo sniega kurpju pārgājienu veicām 19.novembrÄ«, un kāpām augŔā tikai pa trasi, kur pēc sajÅ«tām bija mazliet droŔāk, bet tā kā sezona nebija sākusies, tad snovojot lejā tāpat visur bija pÅ«deris. Pirmais kāpiens nebija ilgs, augŔā uzkāpām pāris stundās, diemžēl laikapstākļi bija diezgan skarbi ā€“ stiprs vējÅ”, sniegputenis un minimāla redzamÄ«ba, bet tas bija pirmais kārtÄ«gais sniegs, tāpēc bija jākāpj un jābauda. AugŔā kopā devāmies seÅ”atā, bet sasniedzot ieplānoto punktu satikām vēl vairākus draugus un paziņas, kuri tāpat kā mēs bija sajÅ«smināti par sniegu un gribēja izbaudÄ«t pirmos pÅ«dera nobraucienus. Pat, ja redzamÄ«ba nebija tā labākā, un nobrauciens ilga tikai kādas desmit minÅ«tes, tomēr tā sajÅ«ta un tā brÄ«vÄ«ba iedeva tādu uzlādētas enerÄ£ijas sajÅ«tu, ka arÄ« kāpiens bija tā vērts. Tas vienmēr ir tā vērts.

ArÄ« nākamais kāpiens dažas dienas vēlāk bija kā pa miglu. Sniegputenis, sasaluÅ”i mati, un kā Dzelzs Vilks dzied ā€“ sejā ledains smaids, bet pÅ«deris gandrÄ«z lÄ«dz viduklim.

Savukārt, treŔā reize treÅ”ajā decembra rÄ«tā bija Ä«sta maÄ£ija. Tas ir kaut kas tāds, ko vārdiem patieŔām ir grÅ«ti aprakstÄ«t. Mēs cēlāmies četros no rÄ«ta, lai kalna virsotnē sagaidÄ«tu saullēktu, nakts vidÅ« sapakojām dēļus, somas, salējām kafiju termosos un braucām uz kāpiena sākumposmu. Visu dienu un vakaru bija snidzis, bet sniega sega kalnos jau bija nostiprinājusies, tāpēc lavÄ«nas iespējamÄ«bas pakāpe rādÄ«jās maza. Protams, to nekad simtprocentÄ«gi nevar zināt, tāpēc vienmēr lÄ«dzi ir jābÅ«t lavÄ«nas aprÄ«kojumam.

Ceļu augÅ”up sākām tumsā, tikai pieres lukturÄ«Å”u gaismā. Plānoto marÅ”rutu Ä«sti nevarēja saskatÄ«t, tāpēc nācās vairāk paļauties uz kādām aizputinātām pēdām. Ejot sniega kurpes stiga iekŔā dziļajā sniegā, tāpēc vajadzēja izmantot vairāk nÅ«ju palÄ«dzÄ«bu, lai celtu kājas ārā no sniega un pamazām kāptu augstāk. Kāpienu noteikti vieglāku nepadarÄ«ja pie mugursomas piestiprinātie snovbordi. Lai arÄ« tie pēc bÅ«tÄ«bas nav ļoti smagi, tomēr kopā ar visu mugursomā salikto, beigās sastāda dažu kilogramu svaru un Ä·epurojoties augŔā pa dziļu sniegu, arÄ« tie krietni apgrÅ«tina ceļu. Pamazām sāka vairāk krēslot un mēs jau daļēji redzējām plānoto ceļu augÅ”up. Debesis izskatÄ«jās skaidras, un tieÅ”i tas vēl vairāk lika gribēt tikt augŔā pēc iespējas ātrāk. Debess jums pamazām sāka iekrāsoties pasteļ rozÄ«gos un oranžos toņos. Uz beigām krietni pielikām soli, jo ļoti nevēlējāmies nokavēt saullēkta brÄ«di. Pasaule ap mums kļuva arvien gaiŔāka un gaiŔāka, tajā brÄ«dÄ«, kad sasniedzām kalna kori otra pusē ieraudzējām mākoņu jÅ«ru, kas plÅ«da un viļņojās zem mums. Aizrāvās elpa, jo patieŔām pārņēma sajÅ«ta, ka uz visas plaŔās pasaules esam palikuÅ”i tikai četri mēs, kaut kur tālu augŔā, kaut kur debesÄ«s. Zemes nebija, bija maÄ£iska pasaka, sirreālisms.

Turpinājām kāpt augŔā vēl kādas divdesmit minÅ«tes, lÄ«dz sasniedzām paÅ”u Mont Cherry virsotni. Mati un skropstas sasaluÅ”as, rokas nosaluÅ”as, mugura slapja, raujam nost drēbes, lai ātri uzvilktu sausas. Un kaut kā saprotu, ka vairs nav auksts, tā top daži puspliki kadri saullēktā. Saule pacēlusies augŔā virs kalnu grēdas un izÅ”auj starus uz visām pusēm, sniega mazie kristāliņi mirdz tās gaismā, mākoņi turpina plÅ«st zem mÅ«su kājām. Mums priekŔā vientuļi stāv tukÅ”s kalnu pacēlājs, apkārt vienas vienÄ«gas kalnu grēdas, kuras zaigo saullēktā. To rÄ«tu es nekad neaizmirsÄ«Å”u, un tieÅ”i tādas pieredzes, liek mosties, celties, iet un darÄ«t. Pāri visām grÅ«tÄ«bām un negribÄ“Å”anām.

Sievietes kalnos

Man Alpos ir neticami liela un spēcÄ«ga dāmu komanda. TieÅ”i dāmas ir tās, kuras biežāk izplāno Ŕādus gājienus, kuras izpēta kartes, laikapstākļu prognozes, ievāc informāciju, un galvenais iedroÅ”ina un atbalsta viena otru darÄ«t vairāk, iet tālāk. Tā ir fantastiska sajÅ«ta, kad apkārt ir tik daudz spēcÄ«gu sievieÅ”u. Manuprāt, ir ļoti svarÄ«gi, lai sievietes viena otru iedvesmo, nevis klusi rok bedri otrai aiz muguras. JāatzÄ«st, ka man nekad nav bijis tik daudz sievieÅ”u draudzeņu, jo man nepatÄ«k tenkas, un tukÅ”u runu kulÅ”ana. Piedodiet par stereotipiem. Tā vietā iet, darÄ«t un rÄ«koties un Ŕīs dāmas mani patiesi iedvesmo.

Bieži vien mēs kāpjam kalnos pilnÄ«gi bez neviena vÄ«rieÅ”u kārtas pārstāvja, jo puiÅ”iem uzraduÅ”ies kaut kādi attaisnojumi. Tad kāpjam mēs, dāmas, suņu pavadÄ«bā. Un nav jau tā, ka nav bail, bet ja dzÄ«vē gribās piedzÄ«vot Ä«paÅ”us mirkļus, tad ir jāmācās pārvarēt bailes. Ja godÄ«gi, tad kādreiz man bailes kalnos bija mazākas, bet jo vairāk sevi izglÄ«toju un zinu, kādas sekas var bÅ«t kalnos, jo uzmanÄ«gāka kļūstu. Diemžēl ļoti daudzi cilvēki ir pazaudējuÅ”i savu dzÄ«vÄ«bu tur ārā. Tāpēc viens no svarÄ«gākajiem noteikumiem ir nekad neiet vienam, vienmēr doties Ŕāda vieda piedzÄ«vojumos draugu lokā, jo tā ir droŔāk. PagājuÅ”ajā gadā vairākas reizes spēcÄ«gas lavÄ«nas bija turpat kÅ«rortā uz trasēm, un tikai veiksmes dēļ, nebija cietuÅ”o.

Vai tas ir viegli?

Nē, kāpieni augŔā kalnos gan ar sniega kurpēm, gan splitbodriem ir fiziski ļoti smagi, nogurdinoÅ”i, laikietilpÄ«gi un ilgi, bÄ«stami, bet tajā paŔā laikā tie ir meditatÄ«vi. Mēs esam ārā, pasakaini skaistos kalnos ar neiedomājami burvÄ«giem skatiem, var izdomāt visas domas un rÅ«pes atstāt noietajā ceļā, izliet sviedros.

DroŔība

Kalni un daba ir neprognozējama, bet ir pietiekami daudz, ko cilvēki var izdarÄ«t, lai pēc iespējas labāk sagatavotos Ŕādiem kāpieniem un nodroÅ”inātos ar ekipējumu, kas, piemēram, lavÄ«nas gadÄ«jumā palÄ«dzētu viņus atrast. Vienmēr nest lÄ«dzi, teleskopisko lāpstiņu, lavÄ«nas raidÄ«tāju un teleskopisko kociņu ar kuru var meklēt sniegā apraktos. Bet ir jādomā un jārÅ«pējas, lai maksimāli spētu izvairÄ«ties no Ŕādām situācijām.

Kāpēc tas ir tā vērts? Viens vārds ā€“ PÅŖDERIS!

NopelnÄ«t savu perfekto nobraucienu, savu lÄ«niju, savu brÄ«vÄ«bu, kad snovojot lejā, vieglais sniegs Ŕķīst uz visām pusēm un rodas sajÅ«ta, ka brauc pa mÄ«kstu mākoņa vilni. Katrs pagrieziens izraisa jaunu sniega vilni, kas izŔķīst uz malu malām. BrÄ«vÄ«ba, vieglums, adrenalÄ«ns un smaids lÄ«dz ausÄ«m. Mana svētlaime!

Tikai tādā veidā ir iespējams atrast labākās pÅ«dera vietas, doties tālāk ārpus trasēm. Citi kāpieni ir vieglāki, citi grÅ«tāki. Citreiz spÄ«d saule un zaigo skaidri zilas debesis, bet citreiz pēkŔņi uznāk vētra un sejā sitās ledainas sniega pārslas, vai sāk lÄ«t slapjÅ” sniegs. Laikapstākļi kalnos ir ļoti neparedzami, tāpēc ir svarÄ«gi kārtÄ«gi sagatavoties un plānot detaļas.

Kas ir sniega kurpes un kas ir splitbordi

Kad pirmo reizi saņēmu uzaicinājumu doties pārgājienā ar sniega kurpēm, es gaidÄ«ju ieraudzÄ«t, tādas tenisa raketēm lÄ«dzÄ«gas lietas ar stiprinājumiem. Mistiskas atmiņas man ganÄ«jās pa galvu pēc redzētām vecām filmām par Aļasku vai eskimosiem. Nespēju savienot galvā domu, ka ar tādām var kāpt kalnos, bet izrādās, ka attÄ«stās ne tikai kārtējais iPhone modelis, bet tiek uzlabotas arÄ« sniega kurpes un tām tagad ir daudz un dažādu veidu, gan stiprinājumu ziņā, gan formas, materiālu un izturÄ«bas ziņā. Sniega kurpēm ir stiprinājumi, kur ielikt zābakus, un asmeņi purngalā, lai ledainākos apstākļos bÅ«tu vieglāk tikt augŔā. Liels mÄ«nuss sniega kurpēm ir tas, ka tās dziļā sniegā stieg iekŔā un kājas nākas celt ļoti augstu, lai izkārpÄ«tos no sniega kupenas. Tas fiziski ir ļoti, ļoti grÅ«ti, tāpēc ceļŔ augÅ”up ir lēns un smags, turklāt pats snovborda dēlis visu ceļu jānes piestiprināts pie mugursomas. Savukārt spiltbords, pēc teorijas ir parasts snovborda dēlis pārzāģēts uz pusēm, kuru var izmantot lÄ«dzÄ«gi slēpēm un lēnām doties augŔā kalnos, tiekot pāri visām kupenām un noteikti mazāk grimstot sniegā. Ejot augŔā splitbordiem apakŔā ir piestiprināts materiāls, kas novērÅ” atpakaļslÄ«di. Sasniedzot vietu no kuras plānots snovot lejā, splitbordam tas tiek noņemts, pats dēlis sastiprināts kopā un pārlikti stiprinājumi lejā braukÅ”anai. Lai arÄ« tas izklausās sarežģīti, tomēr splitbordu tehnoloÄ£ijas ir tik ļoti attÄ«stÄ«juŔās, ka to var izdarÄ«t pāris minÅ«tēs. Diemžēl viens no mÄ«nusiem un teiktu vienÄ«gais, ir tas, ka tie ir ļoti dārgi, splitbords ar visu sistēmu maksā ap 1300 ā€“ 1500 eiro. Un tas ir iemesls, kāpēc es joprojām kalnos rāpjos ar sniega kurpēm. Å is ir tāds mazs sapnÄ«tis, kas dotu iespēju izzināt kalnus vēl vairāk, tālāk un augstāk.

Tikmēr kāpieni ar sniega kurpēs ir ļoti lielisks veids, kā sevi uzturēt labā fiziskajā formā.

PagājuÅ”ajā sezonā divas reizes snovparkā salauzu vienu un to paÅ”u roku, pirmajā reizē ar smagu atvērto lÅ«zumu un daļēju paralÄ«zi, otrreiz salokot ievietoto titāna plāksni. Pēc pirmā lÅ«zuma diezgan ātri atkopos un 3 nedēļu laikā biju atpakaļ kalnos. Nebraukāju pa parku, bet tieÅ”i vairāk devos kāpienos ar sniega kurpēm, novērtējot, ka tas ir veids, kā varu apmierināt savu izmisÄ«go vajadzÄ«bu bÅ«t uz snovborda un bÅ«t kalnos. Par Å”o dzirdēju gan pārmetumus, gan apbrÄ«nu, ka cilvēks pēc tik smagām traumām var tik ātri atkopties un atkal skriet piedzÄ«vojumos. Diemžēl mēnesi vēlāk pēc atkopÅ”anās salauzu roku vēlreiz, ļoti neveiksmÄ«gos ledainos laikapstākļos snovparkā. Kritiens nebija smags, bet kauls vēl nebija kārtÄ«gi saaudzis un viegli satraumējās atkārtoti. Es ļoti ceru, ka neizklausos, pēc kādas trakas adrenalÄ«na meklētājas, bet, arÄ« pēc otrā lÅ«zuma, divu nedēļu laikā biju atpakaļ kalnos. Katram dzÄ«vē ir kāda kaislÄ«ba, kuras dēļ esam gatavi riskēt un rÄ«kojamies mazliet muļķīgi.

Ir pienācis rudens un es jau atkal metu acis uz Alpu pusi, ik pārdienas skatoties laika prognozēs.

Dalies
No Comments

Post A Comment