pieseko
Sākums Jaunzēlandē - pasaules piedzivojums

Sākums Jaunzēlandē

Uz Jaunzēlandi no Amsterdamas izlidojām tieÅ”i 31. decembra rÄ«tā un Jauno gadu sagaidÄ«jām kaut kur virs Atlantijas okeāna. Lidojums kopā aizņēma 35 stundas, 10 stundas nācās gaidÄ«t pārsÄ“Å”anos SingapÅ«rā. Tur, lai nesajuktu prātā, izmantojām iespēju doties bezmaksas 2 stundu SingapÅ«ras apskatē, bet izejot ārā no lidostas to gandrÄ«z vai nožēlojām – nenormāls karstums, tveice un plauÅ”as brēc pēc skābekļa. SingapÅ«ra ir skumjākā pilsēta, kādu jebkad esmu redzējusi. Viens otram blakus slejās milzÄ«gi debesskrāpji, banku ēkas un iepirkÅ”anās centri. Betons un stikls. NomācoÅ”i. Ticu, ka arÄ« tur varētu atrast, ko interesantu apskatÄ«t, bet, manuprāt, pilsētai trÅ«kst dvēseles. 

Oklendā nosēžamies 2. janvāra pusdienlaikā. Lai tiktu ielaisti valstÄ« ar savu iegÅ«to Working Holiday vÄ«zu, ir jāaizpilda iebraukÅ”anas kartes ar personÄ«go informāciju, veselÄ«bas stāvokli un kāda Jaunzēlandē esoÅ”a cilvēka kontaktinformāciju. Teorētiski katram jābÅ«t arÄ« 2700 NZD naudas lÄ«dzekļiem, kas sākumā nodroÅ”inātu uzturÄ“Å”anos valstÄ«. Lieki teikt, mums nebija un neviens arÄ« neprasÄ«ja. Pirms braucām daudz pētÄ«ju citu pieredzi internetā un nevienam nekad nav prasÄ«ts, tāpēc riskējām. Galvenais esot izskatÄ«ties pēc pārlaimÄ«ga tÅ«rista ar lielu mugursomu, smaidÄ«t, sagatavot vÄ«zu un nekādā gadÄ«jumā neievest neko ēdamu, nekad. Pārtika un mazākais smilÅ”u graudiņŔ uz skrieÅ”anas vai pārgājienu apaviem var radÄ«t lielas problēmas, iespējams, ka nāktos no tiem arÄ« atvadÄ«ties. JaunzēlandieÅ”i ir ļoti strikti pret slimÄ«bu un insektu ieveÅ”anu valstÄ«. Mums gan tikai pajautāja, vai kādus no apaviem pēdējā mēneÅ”a laikā esam izmantojuÅ”i mežā, saņēmuÅ”i noraidoÅ”u atbildi, tos nepārbaudÄ«ja. NosmÄ«nēja par longbordiem un ielaida valstÄ« novēlot lielisku gadu. Esi sveicināta Jaunzēlande!

Pirmās dienas bijām sarunājuÅ”i palikt pie jaunzēlandieÅ”u meitenes Rozas, kuru iepazinām Portugālē, viņa tieÅ”i pirms mēneÅ”a bija atgriezusies no sava 4 gadu ceļojuma pa Eiropu un Angliju. Problēmas sākas tad, kad mēģinājām viņu sazvanÄ«t. ÄŖsziņas neaiziet, sazvanÄ«t nevar, uz facebook ziņām arÄ« neatbild. Ar autobusu aizbraucam lÄ«dz Auklendas centram un nevaram saprast, ko darÄ«t, ar lielajām somām un dēļiem daudz staigāt negribējās, arÄ« “jetlag” un negulÄ“Å”ana lika par sevi manÄ«t. Visu 35 h laikā pagulējām labi, ja četras stundas, arÄ« iepriekŔējā naktÄ« pirms lidojuma bijām gulējuÅ”i tikai divas. Nopērkam lielas kafijas, atrodam parku, nometam somas zālÄ«tē un nokrÄ«tam arÄ« paÅ”i. Arā ap +30, bet karstums ir patÄ«kams, nav smacējoÅ”s, pēc brīža abi uz kādām divām stundām turpat iemiegam. 

Pamostāmies un spriežam, ka mēs vienkārÅ”i nemākam kaut kur aizbraukt bez starpgadÄ«jumiem, vienmēr uzrodās kādi piedzÄ«vojumi. Tuvojās vakars un joprojām nav nekādu ziņu, ejam meklēt piekļuvi internetam, kas Jaunzēlandē reizēm var bÅ«t izaicinājums. Izdodās atrast, apskatāmies pieejamos hosteļus un nolemjam, ka, ja vēl pēc kāda laika nesaņemsim atbildi, iesim uz hosteli. 

Protams, hostelÄ« ar lielu maldÄ«Å”anos ierodāmies pēc devieņiem vakarā. Mums tiek pieŔķirta atseviŔķa istabiņa, ieraugot gultu es no svētlaimes gandrÄ«z nokrÄ«tu. Pirmais jaunzēlandieÅ”u alus, gulta, cieÅ”s miegs un ziņa no mÅ«su draudzenes par sajauktiem datumiem, izslēgtu telefonu, atraÅ”anos kaut kur 200 km attālumā un solÄ«Å”anos nākamajā dienā mums atbraukt pakaļ.

Nākamajā rÄ«tā mantas palÅ«dzam uzglabāt hostelÄ« un dodamies pastaigā pa pilsētu. Secinām, ka tā ir daudz mazāka nekā bijām iedomājuÅ”ies, Oklenda ir izpletusies ar daudziem maziem ciematiem, kuriem katram ir savs mazais centrs, tāpēc paÅ”as lielpilsētas centrs nav liels un ātri vien sākās privātmāju plaÅ”umi. Nav sajÅ«tas, ka atrastos vienā no pasaules lielākajām pilsētām. Iegādājamies Jaunzēlandes telefona numuru un pastā piesakāmies IRD numuram, kas nepiecieÅ”ams, lai varētu legāli strādāt un maksāt nodokļus.

Nākamās pāris dienas pavadām nekurienē pie jau pieminētās meitenes, kura Bethells pludmalē pieskata draudzenes māju, kamēr viņa devusies ceļojumā. Ja kāds vēl atcerās filmu “Ksena: karotāju princese”, tad varu pieminēt, ka seriāls uzņemts tieÅ”i Bethells pludmalē. Pirmo reizi liekam basās pēdas uz melnajām, vulkāniskajām smiltÄ«m, dienā tās kļūst tika karstas, ka pēdas deg un bez apaviem pa pludmali nav iespējams pastaigāt. Aizejot uz pludmali ar sērfa dēļiem, saprotam, kāpēc daudzi jaunzēlandieÅ”i no Rietumkrasta nemāk sērfot. Viļņi ir nekārtÄ«gi, masÄ«vi un atpakaļ velkoŔā straume ir tik spēcÄ«ga, ka rietumkrasts paņem daudzu nezinātāju (Ä«paÅ”i tÅ«ristu) dzÄ«vÄ«bas. Ik pa laikam tur kādam izdodās pasērfot kopā ar delfÄ«niem vai haizivÄ«m (es laikam dotu priekÅ”roku delfÄ«niem). Rietumkrasts ir mežonÄ«gs, ar mainÄ«giem laikapstākļiem, augstām klintÄ«m, vientuļām pludmalēm un bieziem lietusmežiem. Telefona zonu var pat necensties meklēt.

Vasaras sezonā Bethells pludmalē katru piektdienu pie mazas kafejnÄ«cas, kas strādā tikai piektdienās un sestdienās, notiek koncerti, kurus apmeklē tikai zinātāji. Regejs, džezs, blÅ«zs. Katru nedēļu kaut kas cits. Kāda ir iespēja tur satikt kādu pazÄ«stamo? Esam koncertā un pie mums pienāk klāt pāris un nosauc mÅ«su vārdsu. Izrādās, ka esam viņiem rakstÄ«juÅ”i Couchsurfing ziņu palikÅ”anai Oklendā, bet nepamanÄ«juÅ”i, ka tā ir apstiprināta. Tajā vakarā viņi abi sēdējuÅ”i un sprieduÅ”i, kas gan noticis ar abiem latvieÅ”iem, kuri kaut kad Å”ajās dienās ielido Jaunzēlandē, un tajā brÄ«dÄ« tieÅ”i abi esam pagājuÅ”i garām. Pēc kāda laika Niks un Gerda pienāk mums klāt un jautā, vai gadÄ«jumā neesam tie paÅ”i latvieÅ”i. Gerda sāk runāt latviski un mums abiem mutes vaļā. Kā? Skatos uz Gerdu un nespēju saprast, kāpēc viņa Ŕķiet tik pazÄ«stama. Vēl pēc pāris minÅ«Å”u smadzeņu rievu piepÅ«lÄ“Å”anas, galvā pazib Depo, RAV, Valmiera un dažādi koncerti. Pirms apmēram 9 gadiem abas ar Gerdu regulāri apmeklējām vienus un tos paÅ”us koncertus, dēvējām viena otru par festivālu draudzenēm, bet kopÅ” tiem laikiem viena otru vairs nesatikām. Viss turpinās ar meiteņu klasiskajiem apskāvieniem un spiedzieniem, kamēr mÅ«su visi draugi paliek pilnÄ«gā nesapraÅ”anā. Nu, kā tā var notikt!

Tālākās trÄ«s nedēļas bijām noorganizējuÅ”i ar Helpx palÄ«dzÄ«bu, katru nedēļu citā vietā. Pirmās divas bija salÄ«dzinoÅ”i netālu viena no otras un tuvu Waitakere Nacionālajam parkam un pārgājienu takām. Pirmajā vietā varējām droÅ”i izmantot velosipēdus un maŔīnu. Redzējām savus pirmos lielos Å«denskritumus, pirmo reizi devāmies velo pārbraucienā pa stāviem kalniem. LÅ«sija, pie kuras palikām, palÄ«dzēja mums atvērt bankas kontus, to izveidei nepiecieÅ”ams adreses apstiprinājums, tāpēc viņa galvoja, ka kādu laiku uzturamies pie viņas. 

Otrā Helpx vieta abiem kļuva ļoti mīļa. Ciemojāmies pie Khadijas, bijuŔās Å”efpavāres, kura seÅ”us gadus rÅ«pējusies par jau pieminētās Karotāju princeses filmÄ“Å”anas grupas garÅ”as kārpiņām. Savulaik Khadija pavadÄ«jusi seÅ”us gadus ceļojot pa pasauli, viena pati izbraukājusi Āziju un Āfriku, dzÄ«vojusi Anglijā. Khadija nesen nosvinēja savu 62. dzimÅ”anas dienu ar vairāk kā 80 viesiem mazajā dārzā un 3 grupām uz terases. Lielā mÄ«lestÄ«ba pret mākslu aizvedusi lÄ«dz savai mākslas galerijai, kuras darbu gan pārtraukusi pirms gada. Pie Khadijas restaurējām un krāsojām mēbeles, katru dienu tikām lutināti ar sāļajiem, veÄ£itārajiem mafiniem un ļoti garŔīgiem ēdieniem. Viņa bija strikta ar darba stundām, ar to es vēlos teikt, ka nekad neļāva strādāt ilgāk, pat, ja savā pedantismā vēlējāmies pabeigt iesāktos darbus. Katru dienu pazudām lietus mežos, devāmies vienas dienas pārgājienos. JaunzēlandieÅ”i savus mežus dēvē par bush (krÅ«miem), bet mums tik un tā tie bija džungļi ar dažāda veida palmām, milzÄ«giem kauri kokiem, Å«denskritumiem, kalniem un nedzirdētiem putniem. Piemājas koku bija iemīļojis Tui, kura dziesma atgādina koka vēja zvanu skaņas maigās vēja brāzmās.

2 dienu pārgājiens pa kalnaino Hillary trail

Pēc nedēļas atstājām pie Khadijas mantas, un devāmies noiet vienu no grÅ«tākajiem pārgājieniem Ziemeļu salā – Hillary trail jeb Hillarija 70 km garo pārgājienu cauri mežiem, pāri neskaitāmiem, stāviem kalniem, klintÄ«m un tukŔām pludmalēm. Edvards Hillarijs bija pirmais, kuram izdevās uzkāpt Everestā. 

MarÅ”ruts paredzēts četrām dienām, bet mēs izspriedām, ka iesim divās. Kas tad tur ir noiet 35 km dienā? Pirmajā rÄ«tā aizbraucam uz Arataki informācijas centru, no kurienes sākās marÅ”ruts, bet info darbinieks atsakās ticēt, ka spēsim noiet divās dienās, kļūst rupjÅ”s, vÄ«psnā, lai mēs gatavojamies, ka viņiem bÅ«s jābrauc mÅ«s glābt, jo nākamajā dienā iespējama neliela vētra un lietus. Pavadām krietnu laiku strÄ«doties un beigās tiekam tomēr pie kartes. Sākot pārgājienu abi esam “uzvilkuÅ”ies”, ko viņŔ vispār iedomājās! LÄ«dz rezervētajam kempingam 35 km, esam pazaudējuÅ”i laiku info centrā un sākam tikai pulkst. 10:30. Taka ved augŔā un lejā, arvien tālāk iekŔā mežos un nost no civilizācijas. Sākums Ŕķiet viegls, spēka daudz, ejam neapstājoties lÄ«dz četriem pēcpusdienā, jo muļķīgs mērÄ·is pusdienas ieturēt pie okeāna, sēžot uz klinÅ”u augÅ”as un skaitot tālumā esoŔās salas. Noejot kartē paredzēto pirmās dienas marÅ”rutu spriežam, ka kaut kā pārāk viegli, tajā brÄ«dÄ« uzprasoties uz problēmām. Paejam garām pirmajam kempingam, pār akmeņiem Ŕķērsojam upi un priekŔā ieraugām kalnu, kur augŔā ved Å”aura, ļoti stāva taka pāri koku saknēm, aiz kurām ik pa laikam Ä·erās kājas, saule nesaudzÄ«gi karsē un tiekot lÄ«dz augÅ”ai apsolāmies par Hillariju vairs nesmÄ«kņāt. GrÅ«tākais, ka katrs kalns, kuru Ŕķērsojam, jāpārvar no paÅ”as apakÅ”as, jātiek lÄ«dz augÅ”ai, tad atkal pa slÄ«pu, slidenu taku jārāpjas lÄ«dz lejai, un tā visu turpmāko ceļu. Ja jÅ«s zinātu, cik tas bija forÅ”i! 

Pēc pusdienām iepazÄ«stamies ar dieviem krievu puiÅ”iem un lejā no kalna ceļu mērojam kopā. Abi ar nelieliem pārtraukumiem Jaunzēlandē dzÄ«vo jau 6 gadus. Mazliet aizkavējamies dzerot tēju un apmainoties ar kontakinformāciju. Viens no puiÅ”iem ir mācÄ«jies Ä·Ä«nieÅ”u medicÄ«nu un daudz zina par vietējo augu izmantoÅ”anu pārtikā, tāpēc baudÄ«tā tēja ir no kāda koka lapām (piedodiet, bet nosaukumu diemžēl neatceros). Mums ar Pēci priekŔā vēl ir apmēram 7 km lÄ«dz kempingam, tāpēc nākas atvadÄ«ties un doties tālāk. DrÄ«z debesis sāk krēslot un pēdējie kilometri lejā no kalnu pārejas tiek mēroti puskrēslā. Kempings atrodās džungļu ieskautā kalnu ielejā, blakus tek maza upÄ«te, kurā Pēcis mazgājot zobus sastopās arÄ« ar lielu zuti. 

No rÄ«ta mostāmies ar lietus skaņām, viss apkārt ir mitrs un arÄ« mÅ«su kedas ātri vien kļūst pilnÄ«gi slapjas. Labs iemesls, lai kādreiz tiktu pie kārtÄ«giem pārgājienu apaviem. Sākumā ceļŔ ved pa pludmali un kājas no smiltÄ«m kļūst melnas. Lietus nepamet visu turpmāko dienu, bet ejot pa mežu, to praktiski nav iespējams just. Nekas nespēj traucēt sajÅ«smu par pārgājienu un neaprakstāmi skaisto dabu, klintÄ«m un lejā bangojoÅ”o okeānu. Dienas vidÅ« mazliet nomaldāmies un pāris kilometrus aizejam nepareizā virzienā, pÅ«les kāpjot kalnā izrādās bija veltÄ«gas, tāpēc nākas griezties atpakaļ. Pēdējie 20 kilometros ir ne tikai jāmēro ceļŔ augŔā un lejā pa kalniem, bet jāŔķērso neskaitāmas upes. Par laimi lietus nav tik liels, lai tās pārplÅ«stu, kas parasti notiekot Ŕādos laikapstākļos. Mums kārtējo reizi veicās. Pārgājienu finiŔējam jau pieminētajā Bethells pludmalē pie Wainamu ezera, kuru ieskauj lielas vulkānisko smilÅ”u kāpas. Beigās pārgājienu veicām tikai pusotrā dienā un finiŔējām pirms plkst. 17:00. Visi dienu bijam gājuÅ”i bez atpÅ«tas un apsēžoties uz laipas kājās sajutām nenormālu nogurumu. Knapi piespiedām sevi vēl mērot pēdējos kilometrus lÄ«dz ceļam un ātri nostopējām maŔīnu atpakaļ lÄ«dz Khadijas mājai. BrÄ«dÄ«, kad atvērām mājas durvis, sākās nenormāls negaiss, pērkons un lietus. Kārtējā veiksme!

Atvadas no Khadijas

Nākamajā dienā braucām uz Waihi, zeltraču pilsētu, kur palÄ«dzējām darbos avokado dārzos. Zāģējām koku zarus, lai saule tiktu klāt augļiem un nākamajā sezonā bÅ«tu laba raža, daudz mācÄ«jāmies un izbaudÄ«jām gatavu avokado augļu garÅ”u. Dārzi piederēja kādai ļoti jaukai Ä£imenei. Kopā viņiem dārzos ir ap 1500 avokado koku un katrs prasa lielas rÅ«pes. 

Netālu atradās Karangahake Gorge pārgājienu takas, kuras ved cauri senām zelta raktuvēm augstu kalnos. Fantastiski braucieni ar kalnu velosipēdiem, kuriem ik pa laikam mēdza pazust bremzes, kas, protams, visu pasākuma padarÄ«ja vēl ekstrēmāku. Savukārt kādu dienu piedzÄ«vojām vēl asākas sajÅ«tas, kad devāmies pāris stundu pastaigā pa kalniem nepaziņojot nevienam par savu mērÄ·i. Nolasot tikai mazliet nepareizi karti un nogriežoties uz nepareizās takas, kāpām ar vien augstāk kalnos un dziļāk mežos, Ŕķērsojot vienu smaili pēc otras, un laužoties pa tik aizauguÅ”u taku, ka zāle un krÅ«mi sniedzās pāri mÅ«su galvām. LasÄ«jām, ka tā varētu bÅ«t mazliet aizaugusi, bet, kad pēc trÄ«s stundu gājiena beidzot ieraudzÄ«jām kādas zÄ«mes, tās nekādi nevarēja attiecināt uz mÅ«su karti. Bijām apmaldÄ«juÅ”ies, lÄ«dzi  mugursomās paņemtas tikai divas Å«dens pudeles, mans telefons mistiksu iemeslu dēļ paspējis izslēgties, lÄ«dzi nav paņēmuŔās arÄ« jakas. IeraudzÄ«jām zÄ«mi uz kalnos esoÅ”u namiņu, kas paredzēts vairāku dienu pārgājieniem. Tur sastopam vienu itāli, kurÅ” mums palÄ«dz noskaidrot, kur esam un, kur esam kļūdÄ«juÅ”ies. Cita ceļa lejā nav un lÄ«dz saulrietam palikusi tikai pusotra stunda. Ir izvēle riskēt un kāpt lejā, ar iespēju palikt kaut kur pusceļā tumsā, vai palikt namiņā un visticamāk naktÄ« pārsalt lÄ«dz vājprātam. Pēc pāris minÅ«Å”u spriedelÄ“Å”anas nolemjam lejā skriet, jo tas ir vienÄ«gais veids, kā attālumu varētu pievarēt. Atvadāmies no apmulsuŔā itāļa, kurÅ” 4 dienās nav saticis nevienu cilvēku un tagad tiek aplaimots ar divu traku latvieÅ”u kompāniju. Skrienam, rāpjamies, klÅ«pam, asā zāle un krÅ«mi Ŕķeļ kājas, galvenais ir tikt ārā no aizauguŔās takas, kuru apzÄ«mē tikai mazi orandži trÄ«stÅ«rÄ«Å”i, tie paÅ”i ik pa laikam pazÅ«d no redzes loka. Dažās vietās jāizmanto klintÄ«s iecirstās ķēdes, lai tiktu lejā no klintÄ«m. Pus stundā tiekam atpakaļ uz normālākas meža takas un nesamies vēl ātrāk, lecot pāri maziem strautiem, slÄ«dot pa dubļiem, kas raduÅ”ies no pāris dienu lietavām. BērnÄ«bā sapņoju bÅ«t par amazoni, un tobrÄ«t tur skrienot cauri lietusmežu patiesi tāda arÄ« sajutos. Kad tikām lÄ«dz maŔīnai, bija jau tumÅ”s, bet mums tas izdevās. 

Pēc Waihi avokado dārziem devāmies uz Mount Maunganui darbu meklējumos, bet par to vairāk nākamreiz. 

Dalies
No Comments

Post A Comment