Līču – Laņģu klinšu meklējumos

Pēdējā laikā šis šķiet it kļuvis par varen iecienītu maršrutu. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tas ir patiesi skaists, otrkārt, tāpēc, ka šogad par Līču Laņģu pārgājienu ir parādījušās vairākas publikācijas, bildes sociālajos tīklos un arī raksts rudens žurnālā EJ numurā.

Biju nolēmusi, ka savām ģimenes dāmām uzorganizēšu nelielu pārgājienu un atpūtu mums visām kopā. Tā kā man būšana dabā un pārgājieni ir gandrīz vai ikdiena, bet manām 3 dāmām tā ir iziešana nedaudz ārpus savas ierastās vides un komforta zonas, tad nolēmu, ka pārgājienam ir jābūt salīdzinoši īsam, tomēr mazliet arī izaicinošākam. Lai gājiena laikā ir jāpakāpj augšā un lejā, ir mazliet grūti, un redzētais atsver visas pūles.

Lūdzu viņām norezervēt priekš mana plāna divas dienas un pārsteidzošā kārtā visām arī mēneša laikā izdevās saskaņot grafiku.

Lielā Ellīte

Līču – Lanģu gājiens

Šeit jāatzīst, ka arī pati nebiju iepriekš bijusi, tāpēc kā jau kārtīgs “pētnieks” izguglēju un izskatīju citu pieredzes un kartes. Pirms šīs maršruts bija kļuvis tik populārs ik pa laikam lasīju, ka īstās takas atrašana dažiem ir sagādājusi grūtības un ir bijuši gadījumi, ka meklētās klintis nav atrastas. Izpētīju, ko par maršrutu vēsta internets un uzdūros šim bloga rakstam, kas manuprāt, arī ļoti labi visu izskaidro, lai bez liekas maldīšanās varētu nokļūt līdz mērķim https://www.piksens.com/celosana/licu-langu-klintis/.html?

Tas, protams, bija pirms mēs nonācām brīvdienās līdz Liepai un sastapām vairākus desmitus cilvēku, kuri arī devās brīvdienu pastaigā uz tām pašām klintīm. Auto bija novietoti gar visu ceļmalu, sajūta kā zelta rudens Siguldā. Un kāpēc gan nē, jo vietu noteikti ir vērts apmeklēt un priecāties par dabas skaistumu. Bet mans ieteikums ir doties uz Līču – Laņģu klintīm labāk kādā darba diena, kas varbūt atļaus izvairīties no tik lielas satiksmes.

Līču – Lanģu maršruts

Mēs auto atstājām pie Lielās Ellītes stāvlaukumā un uz takas sākumu pie Lodes dzelzsceļa stacijas aizgājām no turienes, pirms tam apskatot arī pašu Lielo Ellīti.

Kā minēts arī manis pieminētajā bloga rakstā, pie Lodes stacijas ir norāde uz Līču – Laņģu klintīm. No sākuma ir neliels gājiens cauri mežiņam, līdz nonākam līdz Lodes karjeram. Mums ir ļoti paveicies ar laikapstākļiem un pēc vairāku dienu lietavām, todien spīd saule un priecē zilas debesis. Tālāk ceļš ved gar Lodes karjeru, līdz seko stāvs kāpiens lejā līdz nelielai upītei, kuru šķērsojam pāri tiltiņam. Aiz mums nāk lielāka ģimene ar 5 bļaujošiem bērniem, instinktīvi mēģinu mudināt savas dāmas mazliet pielikt soli, lai tomēr kaut cik spētu izbaudīt mieru dabā.

Nonākam uz meža ceļa, kur pagriežamies pa labi un redzam info stendu ar norādēm uz klintīm. Mums kompānijā ir mana aktīvā suņu jaunkundze panda, kurai kā parasti enerģijas ir vairāk kā nepieciešams, tāpēc es gan augšā, gan lejā ejot, tiku intensīvi vilkta. Esam tikaušas līdz pakāpieniem lejā uz klintīm, te ir izveidojies neliels sastrēgums ar lēnākiem gājējiem, jo kāpiens lejā pēc lietavām ir visai slidens. Rudens laikā noteikti iesaku piedomāt pie apavu izvēles arī ejot šeit, prasās kaut kas ar labāku saķeri un ar kediņām var dabūt ekstrēmas izjūtas. Pandai, protams, nesatrauc nekas, gribās skriet ātrāk lejā un es atvainojoties citiem gājējiem, cenšos tikt garām. Pakāpienus nomaina stāvāka taka lejā, un nonākot līdz apakšai, kreisajā pusē ir neliels klinšu atsegums ar caurumu tajā, pie kura jau notiek foto sesijas. Panda aiziet padraudzēties ar bērniem, kuri pievērsuši viņai uzmanību.  

Šī esot tā vieta, kur visvieglāk nomaldīties, bet pareizais ceļš ir doties pa kreisi, kur pēc kādām dažām minūtēm pa līkumainu taku, garām nelielam purvam, paveras pirmie klinšu skati. Te lielā burzma ir izrētojusies un mēs paliekam vienas, varam lēnām iet un baudīt tiešām neiedomājami iespaidīgo dabas skaistumu, kas paslēpts Gaujas mežu ielokā. Internets stāsta, ka Līču klintis esot pat līdz 30m augstas, bet Laņģu pusē sasniedz 11 metrus.

Satiekam kādu jauku pusmūža pāri, kuri sāk jautāt par Pandu. Ja Tev ir suns, tad ar nepazīstamiem cilvēkiem šķiet, ka vienmēr var viegli izveidot sarunu. Panda priecājās par uzmanību un veikli sabučo sievieti.

Es eju un domāju, ka šī vieta man ļoti atgādina man mīļu kāpšanas vietu Jaunzēlandē, kur līdzīgi mežā bija apslēptas vairākas klinšu sienas. Tās gan bija divreiz augstākas un slavenas klinšu kāpēju vidū. Bet sajūta pirmo reizi tās ieraugot dzīvē šķietami nekurienes vidū, bija līdzīgas. Kaut kas tik liels, varens un pasakaini skaists, noslēpts no lielā pūļa acīm un, lai to redzētu ir jāpieliek nedaudz pūles.

Ejam uz priekšu un nonākam pie lielākas alas klintīs, kur šobrīd pat ierīkots neliels soliņš piesēšanai.

Panda garāmgājējiem dāvā bučas, pēkšņi dzirdu, ka garāmejoša meitene prasa, kas Panda ir par suņu šķirni, esot ļoti smuks suns un mūs abas jau reiz ir redzējusi kaut kur Rīgas ielās un vēlējusies noskaidrot, kas viņa ir. Kārtējo reizi apstiprinu, ka mans mežonēns nav tīršķirnes laika, bet gan haskija krustojums un kopā veido diezgan intensīvi kosmisku savienojumu.

Turpinām ceļu līdz pašai Gaujai, kur bijām domājušas ieturēt pusdienu pauzi, bet labākās vietas jau ir aizņemtas, manas dāmas tālāk pa lielo dubļaino ceļu tomēr nevēlās iet un mēs griežamies atpakaļceļam. Taka ved augšā līdz labam, bet dubļainam meža ceļam. Apkārt daudz cilvēku, kuri arī mēro atpakaļceļu. Ieraugam vienu ģimeni ar bērnu ratiem, kuriem šī noteikti ir bijusi misija. Labi, ka viņiem ir daudz palīgu, kuriem panest bērnu, pārcelt ratus pāri lielākām dubļu peļķēm utt. Pārmijam pāris vārdus par to, ka viņiem šī noteikti nav bijusi garlaicīga diena un uzzinu, ka sievai esot bijis ģeniāls plāns “nelielai pastaigai” pie dabas, izvēlēta arī skaista gara kleita. Visi kopā nosmejamies par neatlaidību. 🙂

Gājiens kopā izvērtās par 10 km pastaigu un nonākot atpakaļ pie atstātajiem auto, esam gatavas ieturēt ilgi gaidītās pusdienas. Uzvāru mokas kanniņā kafiju un cienāju savas ceļa biedres.

Nakšņošana

Naktij biju rezervējusi Ozolkalna kempingā namiņu un pieteikusi mums pirti. Redzu, ka visas pēc tādas dienas ir sagurušas un pie sevis priecājos, ka pirmajai reizei viņām neizdomāju sarežģītāku gājienu. Citādi tas iespējams būtu pirmais un pēdējās uz ko viņas ar mani parakstītos iet. Bet, manuprāt, ir jābūt nedaudz grūti, lai sajustu to, ka īslaicīgas grūtības var pārvarēt un pēcāk tieši tas dod to labsajūtas garšu par padarīto.

Jāteic, ka arī ziemā Ozolkalna kempingā ir ļoti jauki. Iespējams pat jaukāk kā vasarā, jo tas ir kluss, aizņemtas ir vien pāris mājiņas. Kempingā ir ļoti labi aprīkota kopējā virtuve, kurā ir gan plīts, gan cepeškrāsniņa, kopā ar visiem instrumentiem, pannām, katliem un traukiem. Viss, kas nepieciešams.

Vakara sildīšanās pirtiņā bija perfekts dienas noslēgums.

Nākamo dienu pavadījām izstaigājot Cēsis. Cēsīs noteikti ir viena no manām mīļākajām Latvijas pilsētām un vienmēr sajūsminos par iespēju tur pavadīt kādu brītiņu. Brokastis un kafiju baudījām kafe Priede, jo tā visātrāk vērā savas durvis svētdienas rītā, tur var paēst arī vegāniski un vieta ir suņiem draudzīga.

Mammas trīcošo roku rezultāts, kad palūdzu mūs nobildēt
Cēsis ir burvīgas visos gadalaikos
Cēsu pils parks

Brīvdienas noslēdzām ar pie Amatas takas un Ainavu kraujas.

Skats no Ainavu kraujas
Dalies
No Comments

Post A Comment