Pirmās dienas Vjetnamā – Ho Chi Minh (Saigon)

Pēc pirmā iespaida šķiet, ka satiksme ir viens vienīgs haoss un tajā nekad nebūtu iespējams šķērsot ielu, jo tas tiek darīts diezgan elementāri – vienkārši ejot pāri pat viss trakākajā satiksmē, jebkurā vietā un laikā.

Vjetnamas lielākajā pilsētā Saigon jeb Ho Chi Minh ierados 26. novembra rītā. Ar vārdu Saigon pilsēta kādreiz bijusi franču kolonijas galvaspilsēta, tikai septiņdesmito gadu beigās tā tika pārdēvēta par Ho Chi Minh pilsētu par godu revolucionārajam līderim. Lai gan patiesībā visai plaši tiek lietoti abi nosaukumi.

Pilsēta pārsteidza mani ar + 30 grādu svelmi un vājprātīgu satiksmi. Šī bija mana pirmā reize Dienvidaustrumāzijā un nekas tāds iepriekš nebija redzēts. Vjetnamā populārākais pārvietošanās līdzeklis ir mopēds un motorolleris. Pēc pirmā iespaida šķiet, ka satiksme ir viens vienīgs haoss un tajā nekad nebūtu iespējams šķērsot ielu, jo tas tiek darīts diezgan elementāri – vienkārši ejot pāri pat viss trakākajā satiksmē, jebkurā vietā un laikā. Man prasīja tieši pus stundu, lai iemanītos to paveikt. Es teiktu, ka tas ir pat visai elementāri, jo visi pie tā ir pieraduši un jebkurš tev apbrauks riņķī. Šajā visā haosā ir sava sistēma un tā priekš viņiem lieliski darbojās. Vēlāk iemācījos tur arī diezgan veiksmīgi pārvietoties ar motorolleri un varu droši apgalvot, ka tā ir bijusi viena no manām aizraujošākajām un jautrākajām braukšanas pieredzēm. Ja Tu vari braukt ar mopēdu Vjetnamā, tu to vari darīt jebkur.

Pirmās trīs dienas pavadīju vienkārši klīstot apkārt pa pilsētu, izstaigājot mazās ieliņas, skatoties un ievērtējot ielu gatavošanas tradīcijās. Redzot pat uz iesma ceptu suni. Diemžēl veģetārieša sirds nespēja saņemties šo skatu nobildēt. Katru dienu nostaigāju ap kādiem 30 kilometriem. Tieši pastaigas ir vins no maniem iecienītākajiem veidiem, kā iepazīt jaunas pilsētas, jo var iegriezties jebkurā sānieliņā, izpētīt visdīvainākos veikaliņus, un vienkārši sajust pilsētas pulsu. Un pulsa Saigon netrūkst.

Saigon tirgus

Sākumā ir ļoti grūti pierast pie nemitīgās vietējo cilvēku uzbāzības. Visu laiku tiek saukts un piedāvāts pilnīgi viss – motorolleru taksi, ēdien, dzērieni, laimīgās stundas, augļi, cigaretes, saulesbrilles, zāle un hašišs. Viss iespējamais un vēl vairāk. Nav iespējams vienkārši iet pa ielu un relaksēties, visu laiku ir jākrata galva un jāsaka nē. Citādi to vien dzirdā, kā: „Miss, miss jums šo vai to un vēl šito?” Tā visu dienu. Sākumā tas ļoti krīt uz nerviem, bet kā jau saka, ka pie visa tomēr pierod. Viņi mūs ceļotājus redz kā staigājošas dolāru zīmes.

ielas tirdzniecība

Apmeklēju Saigon kara muzeju un iepazinos ar kara šausmām, kas notikušas Vjetnamas karā ar Ameriku. Protams, kā jau komunistu valstī, tas viss tiek pasniegts vienpusēji. Vjetnamieši labi, amerikāņi – ļaunuma sakne. 1955. Gadā Vjetnamas karā tika iesaistītas Laosa, Kambodža. 20 gadu ilgais karš prasīja ap 800 000 līdz pat 3.1 miljoniem vjetnamiešu dzīvības, 200 līdz 300 tūkstošiem kambodžiešu un 20 līdz 200 tūkstošiem laosiešu dzīvību. Tiek uzskatīts, ka amerikāņi pazaudēja ap 59 tūkstošiem karavīru. Visbriesmīgākais muzejā man šķita tieši bildes ar amerikāņu ķīmisko ieroču/bumbu izmantošanas atstātajām sekām. Tieši ķīmiskie ieroči sakropļoja cilvēkus visbriesmīgākajos un neiedomājamākajos veidos – mutācija, kroplīgums, neattīstība. Tas viss parādīts bildēs ar stāstiem. Joprojām Vjetnamā dzimst bērni ar kroplībām, jo ķīmija dziļi iesakņojusies dabā, zemē.  Emocionāli to bija patiešām grūti aptvert un skatīt. Ļoti, ļoti skumji.

Centīšos kaut kā turpināt uz pozitīvākas nots.

Dalies