Dzīve alpos

Oriģinālais raksts atrodams Žurnāla EJ 2018. gada pavasara numurā.

Vasaras kalnos ir īstais laiks, kad vilkt ārā mugursomu un pārgājiena apavus, lai kāptu kalnos, un Francijas Alpi tam ir lieliska vieta. Dzīvoju ciematā dēvētā par Morzīni. Ziemā šeit ir viens no lielākajiem slēpošanas kūrortiem, bet vasarā visas trases tiek atvērtas MTB un šeit saplūst downhill entuziasti no visas pasaules. Kamēr vieni traucas lejā no kalna, citi tajos kāpj augšā. Dzīvoju tikai pusotras stundas braucienā no Monblāna un Šamonī, tāpēc aktīvās atpūtas iespējas ir neizsmeļamas.

Parasta pastaiga Šamonī

Saullēkts Ouzoun kalnā

Pamosties pusčetros no rīta, uzvārīt kafiju, atrast lukturīti, paķert mugursomu un doties ārā piķa melnā tumsā, lai brauktu uz kāpiena starta punktu. Sākumā ir auksts, redzamība ir tuvu nullei, ir jābūt ļoti vērīgam, lai nenovirzītos no takas, nepaslīdētu uz akmeņiem, bet lēnām turpinātu iet augšup. Ne vienmēr nepieciešamas neskaitāmas stundas vai dienas, lai piedzīvotu ko īpašu. 

Kāpiens Ouzoun kalnā, lai sagaidītu saullēktu agra pavasara rītā, bija viens no maģiskākajiem dzīves brīžiem. Kāpiens prasīja vien divarpus stundas, un pašā augšā mūs sagaidīja pārsteigums – pustumsā aptuveni pēdējos 30 metrus līdz virsotnei nācās vilkties augšā ar ķēžu palīdzību. Biju devusies kopā ar diviem draugiem, un, tikuši augšā, sēdējām, satinušies jakās, slēpjoties aiz akmeņiem no vēja un gaidījām sauli. Mūsu skatam tālumā puskrēslā rēgojās varenais Monblāns. Pamazām debess jums sāk krāsoties gaišāks, viena aiz otras parādās apkārt esošās virsotnes, kalnu grēdas, līdz saules stari burtiski izšaujas ārā un iekrāso pasauli spilgtā, sulīgi oranžā gaismā, bet mēs tikai spējam izdvest saviļņojuma elsas. Esam tikai mēs un kalni. Pilnīgs un sirreāls klusums. 

Saullēkts kalnos

Sixt-Fer-à-Cheval taka vertikāli debesīs

Viena no iespaidīgākajām šī reģiona vietām ir Sixt-Fer-à-Cheval dabas parks, kas sevī ietver pasakainu ieleju, lielus kalnus, klintis, aizas un kalnos augšā esošus ezerus, neskaitāmus ūdenskritumus un prātam neaptveramu skaistumu. Tur var pavadīt dienas ejot kalnos pa neskaitāmām takām, un ja ir vēlēšanās var pat aiziet līdz Šamonī. Visapkārt čum un mudž dzīvība, var sastapt arī alpu kalnu kazas un murkšķus. Šī ir ieliska vieta klinšu kāpšanai, taču es tur atgriežos, lai atrastu arvien jaunas kalnu takas. Ko darīt tur var atrast katrs, – gan pieredzējuši kāpēji, gan pastaigu cienītāji, gan vecāki ar bērniem. 

Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem mums bija kopā ar draugu Jāni, kad tur devāmies pirmo reizi un gribējām iziet kādu dienas pārgājienu augšup kalnos. Sākumā gājām vienu maršrutu, bet tad nolēmām, ka tas tomēr būs pa īsu un kartē atradām garāku alternatīvu, kur pie vienas no gājiena vietām kartē bija norādīta izsaukuma zīme, kas viņiem nozīmē difficile – grūts! Esam salīdzinoši pieredzējuši kalnu gājēji, tāpēc nenobijāmies. Sākumā gan bija grūtības atrast pareizo vietu, kur nogriezties uz pareizo taku, tāpēc piestājām pie kāda kalnu nama un pajautājām vietējiem, lai parāda mums virzienu. Vietējie vēlreiz uzsvēra, ka šis maršruts esot grūts. Mēs tikai pamājām ar galvām un mazliet nosmīkņājām par to. Gājām augšā pa salīdzinoši aizaugušu, šauru taku, līdz tā pazuda pavisam un mums priekšā pavērās tikai milzīgi akmeņu birumi – izmēros krietni lielāki par mums. Uz akmeņiem parādījās iekrāsoti sarkani apļi, kas norādīja pareizo ceļu. Sekojot norādēm, ne vienu vien reizi nācās rāpties pāri milzoņiem, vai līst tiem pa apakšu.

Pat šajā karstajā jūlija dienā starp akmeņiem bija saglabājies netīrs sniegs. Domājām, viss ceļš būs šāds, bet par pārsteigumu nonācām pie augstas klints. Sākumā nesapratām, vai esam nomaldījušies, bet tad, vērīgāk ieskatoties klintī, pamanījām tur iekaltas ķēdes un stieņus, kas vijās vertikāli augšā. Bailes no augstuma uzreiz iekoda papēžos. Rokas nosvīda. Jānis mani mierināja, ka, ja nejūtos droši, varam griezties atpakaļ. Bet tā ir viena no lietām, ko dzīvē neciešu visvairāk, – padoties pusceļā un doties atpakaļ. Lai ko tas prasītu, dzīvē izvēlos iet tālāk, pārkāpjot pāri bailēm. Sasvīdušām rokām ķēros pie ķēdēm un lēnām sāku vilkties augšā. Pēc kādiem metriem desmit galva jau bija noskaidrojusies un kļuva vieglāk. Jutos lieliski. Ķēdes un stieņi bija iekalti tādā kā nelielā klinšu aizā, kas vismaz daļēji deva drošības sajūtu. Esmu diezgan daudz nodarbojusies ar klinšu kāpšanu, bet parasti esam piesaistīti apakšējai vai augšējai drošināšanai. Šeit nebija nekā. Šādā veidā nācās uzkāpt 200 metrus, bet diemžēl, uzkāpjot augšā, mūs apņēma mākonis un neko nevarēja redzēt. Tomēr bailes bija pārvarētas, un iekšā kņudēja lepnums par sevi. 

Kāpiens kaut kur augšup

Grūtais Monblāns sievietēm 

Šamonī ir gandrīz rokas stiepiena attālumā, tāpēc brīvdienas ik pa laikam dodos pavadīt šajā Alpu reģionā. Biju noskatījusi kāpienu Mont Buet kalnā, kas dažkārt tiek dēvēts arī kā Monblāns sievietēm. Kāpiens ir grūts, ļoti stāvs un prasa daudz laika. Virsotne atrodās 3096 metru augstumā virs jūras līmeņa, reālā augstuma starpība, kas jāuzkāpj ir 1730 metri. Ir augusta vidus. Uz Šamonī dodamies jau iepriekšējā vakarā, lai agri no rīta varētu sākt kāpienu. Ceļā mūs sagaida stiprs lietus un vējš. Nakti nolemjam pavadīt mašīnā, jo, sasniedzot Šamonī, ārā jau sākusies kārtīga vētra, lietus gāž tā, ka ceļu nav iespējams redzēt, bet mums vēl jābrauc augšā kalnā, pāris ciemus tālāk aiz Šamonī. Ar grūtībām atrodam, kur uz nakti noparkot auto. Naktī šķiet, ka pasaule gāžas. Vējš šūpo auto, lietus dragā pa jumtu, bet, par laimi, no rīta mostamies ar sauli. Pasaule izdzīvoja. Kāpienu diemžēl sākām vēlāk, nekā bija plānots. Sākumā gājiens vijās lēnām augšā pa ieleju. Taka ir akmeņaina, šur tur jāpārlec mazāki strauti, bet ik pa laikam mūsu uzmanību no gājiena novirza takas malās esošie melleņu un aveņu krūmi. Saule pusdienlaikā sākusi karsēt. Ārā ir ap 30 grādiem. Pēc kādas pusotras stundas sasniedzam frančiem raksturīgo kalnu namu (refuge), kurā atrodas restorāns. Tieši tā – restorānu augstu kalnos! Šajos kalnu namos par papildu samaksu var arī palikt pa nakti, ja dodas vairāku dienu pārgājienā un negribas gulēt teltī. Dienas laikā jebkurš var piestāt un iegādāties kafiju, tēju, alu, vīnu, vai arī ēdienu, un, turpat ārā sēžot, to visu nesteidzīgi baudīt, priecājoties par fantastiskajiem kalnu skatiem. Arī mēs paņemam nelielu kafijas pauzi, jo tālāk sākas grūtākais posms – stāvs kāpiens pa akmeņainu taku, kas vēlāk pārtop par kārtējo kāpienu pāri milzīgiem akmens bluķiem. Sekojot zīmēm, cenšamies nenomaldīties, jo daudz kur var iestrēgt, nespējot uzrāpties augstāk.

Tā mēs tur ložņājam krietni neveiklāk kā ceļā sastaptās kalnu kazas. Pie apvāršņa parādās brangs tēviņš ar milzīgiem ragiem, tas no augšas uz mums noskatās, bet saglabā mieru. Ejot augstāk, sākam viņam tuvoties, bet tad nez no kurienes izspurdz arī kalnu kaza ar mazo kazlēnu. Mums tuvojoties, tie pēkšņi katrs šaujas kur nu kurš, lai ātrāk tiktu prom no mums. Akmeņi aiz tiem birst, arī mazais traucas lejā apbrīnojamā ātrumā. Klusums pārvērties par skaļu haosu. Kad esam pārvarējuši akmens bluķus, atkal parādās kaut kas līdzīgs takai, bet tagad zeme vairāk līdzinās dolomītiem, taka ir knapi redzama, slīpa un noklāta ar lielākām un mazākām šķembām, kājas ik pa laikam slīd lejā. Laikapstākļi arī mainījušies, pamazām virs kalnu galotnēm sāk tīties mākoņi un, kāpjot augstāk, kļūst vēsāks. Uzvelkam džemperus. Paveroties apkārt skats līdzinās ainām no filmām par ceļojumu Mēnesi. Zeme ir melna un auksta. Visur sabiruši akmeņi. Apkārt slejas klintis, un tālumā rēgojas kalnu virsotnes. Pēdējais kāpiena posms ir ļoti stāvs, ejam augšā pussalīkuši un elsdami. Paliek arvien aukstāks. Sāk pūst vējš. Mākoņi kļūst arvien biezāki. Ir pagājušas aptuveni trīs stundas kopš izgājām no kalnu nama, līdz sasniedzam virsotni. Pa ceļam redzam, ka entuziasti ir sabūvējuši vairākus akmens krāvumus, kur iespējams uzsliet teltis, lai pasargātos no vēja. Kāds puisis jau sācis savu telts celšanu. Sasniedzot virsotni, satiekam trīs puišus no Rumānijas, kuri kalnā kāpuši pa otru pusi. Paspējam nobildēt vien dažus kadrus, kad mūs pilnībā apņem mākonis. Vējš pluinī drēbes, tāpēc ātri velkam jakas un garās bikses. Ir kļuvis neciešami auksti. Mēģinām paslēpties no vēja un apsēsties, lai iestiprinātos, bet ilgi nevaram izturēt, un sākam ceļu atpakaļ lejā. 

Atrodi mani

Ir arī pilsētas

Dienās, kad nav spēka staigāt pa kalniem, var doties vietējo pilsētu izpētē. Viena no skaistākajām, ir Anesī (Annecy), kas reizēm tik dēvēta par Alpu Venēciju vai Franču Alpu pērli. Anesī ir izvietojusies gar lielu, kistāldzidru ezeru, un visapkārt tai slejas kalni un klintis. Uz dažām stundām var pazust vecpilsētas ielās, kuras vijas gar kanālu, izstaigāt bohēmiskus mākslinieku veikaliņus un galerijas, nogaršot kādu no neskaitāmajām saldējumu šķirnēm, kuri tiek tirgoti ik uz stūra, vai apsēsties turpat kādā kafejnīcā kanāla malā un vienkārši baudīt saulaino dienu, pēc tam laiski doties pastaigā pa ezera promenādi. Ja ir vēlme pēc kā aktīvāka, – gar ezeru ir vietas SUP braucieniem un lēcieniem ezerā no blakus esošajām klintīm. 

Annecy – Francija mazā Venēcija
Annecy

Kā tur nokļūt?

Tuvākā lidosta ir Ženēva, un tagad no Latvijas Airbaltic piedāvā tiešos reisus, tāpēc tikšana uz Francijas Alpiem un Rhone Alpes reģionu ir kļuvusi daudz vienkāršāka. 

Kāpēc dzīvoju Alpos?

Man nekad nepietiks kalnu – tā ir reizē enerģija un brīvība. Tāpat kā okeāns, bet diemžēl šīs divas kaislības savienot nevaru. Galvenais ir būt dabā, ārā un pazust no pilsētas džungļiem. Tā var būt sērfošana okeānā, traukšanās ar snovbordu no kalna vai ilgi pārgājieni un kāpieni kalnos. Būt plašumā, kustībā un atrast mieru. Tā ir dabas iedvesma un iedvesma dabā. Kā cilvēkam ar lielu enerģijas kapacitāti, rast mieru man ir ļoti svarīgi. Tā ir kā meditācija – ejot var izdomāt visas domas, atstāt visas rūpes un nokāpt lejā laimīgāks un garā tīrāks. 

Vairāk bildes no Alpu dzīves skatāmas galerijā.

Dalies
No Comments

Post A Comment