pieseko
Darbs Jaunzēlandē - pasaules piedzivojums

Darbs Jaunzēlandē

Jaunzēlandē bijām pavadÄ«juÅ”i trÄ«s nedēļas, nokārtojuÅ”i visas nepiecieÅ”amās lietas, lai varētu legāli strādāt saskaņā ar iegÅ«to Working Holiday vÄ«zu. PaspējuÅ”i iepazÄ«t gan Oklendas reÄ£ionu un tā mežus, gan arÄ« tikuÅ”i 200 km tālāk uz mazo zeltraču pilsētiņu Waihi. Tur dzÄ«vojām tuvāk Waihi pludmalei mazā kalnu ielejā, lielu avokado dārzu ielenkumā. Vairāk par sākumu Jaunzēlandē vari lasÄ«t Å”ajā rakstā

Pēc nedēļas helpx avokado dārzos, bijām gatavi doties darba meklējumos uz 30 km attālo Mount Maunganui. Mount Maunganui atrodās Bay of Plenty reÄ£ionā, kurÅ” slavens ar kivi augļu produkciju, tāpēc cerējām, ka varbÅ«t izdosies atrast darbus Å”ajā industrijā, bet augļu vākÅ”ana sākās tikai aprīļa vidÅ«, tāpēc diemžēl februāris tika pasludināts par kluso mēnesi. 

Ierodoties pilsētiņā sākumā mēģinājām apjautāties hostelÄ«, vai tur varētu padzÄ«vot apmaiņā pret pāris stundu darbu, bet Å”o pozÄ«ciju bija jau aizņēmuÅ”i citi ceļotāji un mums tika pavēstÄ«ts, ka tuvākās divas nedēļas viņiem jau nodroÅ”inātas. Nekas cits neatlika, kā doties meklēt kādu kempingu, kur par lētāku samaksu varētu uzsliet savu telti, lai nākamajā dienā nodotos darba meklējumiem. Atradām vietu vietējā Holiday Park, kuru droÅ”i vien bÅ«tu grÅ«ti nosaukt par kempingu – spa, baseins, labiekārtotas atpÅ«tas telpas un virtuve. Maksājām katrs 22 dolārus par nakti, kurus var pielÄ«dzināt 14 eiro. Tā kā lēti tas, protams, nebija, bet darbu atrast vajadzēja un vieglāk to izdarÄ«t atrodoties tuvāk pilsētai.

Jaunzēlandē daudzi hosteļi darbojās kā darbā iekārtoÅ”anas aÄ£entÅ«ras, kas piedāvā palÄ«dzēt atrast sezonas darbu, ja strādāŔanas laikā ceļotājs paliek atiecÄ«gajā hostelÄ«. Lētāk un ērtāk, protams, ir paÅ”am Ä«rēt istabu, tāpēc ieteicams darbu meklēt ar saviem spēkiem, vai arÄ« palikt hostelÄ«, kamēr tiek piedāvātas darba iespējas un tad atrast savu dzÄ«vesvietu un pamest hosteli. Galvenais Ŕādos sezonas darbos ir tikt pie darbadevēju kontaktiem, kas pieejami hosteļiem. Ä»oti daudzas svarÄ«gas industrijas Jaunzēlandē turās tieÅ”i uz somaiņiem – kivi augļu, avokado, vÄ«na dārzi, darbs fermās un pat celtniecÄ«ba (Ä«paÅ”i pēc lielās 2011. gada Kristčērčas zemestrÄ«ces, kura nopostÄ«ja pus pilsētu). 

Darba atraŔana

Nākamās dienas pavadÄ«jām staigājot pa pilsētu ar CV rokās, klÄ«stot iekŔā kafejnÄ«cās, bāros, veikalos, bÅ«tÄ«bā gājām iekŔā visur un bez kautrÄ“Å”anās jautājām vai ir nepiecieÅ”ami darbinieki. Man izdevās atrast darbu jau otrajā dienā 7 km attālajā Taurangā, kādā ļoti rosÄ«gā kafejnÄ«cā. Tur strādāju kopā ar abiem tās Ä«paÅ”niekiem – PerÅ«nu un Saiju no Kambodžas. Pirmās dienas absolÅ«ti pierādÄ«ja, ka darbs kafejnÄ«cā/ beÄ·erejā nav nekāda izklaide un ir patiesi ļoti grÅ«ts. Tā kā biju vienÄ«gais palÄ«gs, tad darÄ«ju pilnÄ«gi visu – apkalpoju klientus, biju viesmÄ«le, palÄ«dzēju gatavot, raudāju griežot sÄ«polus un mazgāju simtiem trauku dienā. Agnes, klients! Agnes, trauki! Agnes, kafija! Agnes, smÅ«tijs! Agnes, maize! Agnes, ātrāk! Tā nu es tur joņoju katru dienu maratonu, Ä·erot, grābjot un darot visas lietas vienlaicÄ«gi. Un viņi teica, ka darbs reklāmā esot stresains. Kā tad! 

Ä»oti daudz iemācÄ«jos un, kad lietas iegāja rutÄ«nā, tad vairs nejutos kā vergs sveŔā valstÄ«. Tas vienkārÅ”i bija veids, kā abi kambodžieÅ”i bija raduÅ”i strādāt – ātri un ilgi. Viņi paÅ”i darbā ieradās ap četriem no rÄ«ta, bet mana darba dienas sākās (tikai) astoņos un turpinājās lÄ«dz vēlam vakaram ar nieka 15 minÅ«Å”u pudienas pārtraukumu. Traki ne? Bet bija arÄ« daudz laba, piemēram, par mani ļoti rÅ«pējās,Ā  vienmēr centās palÄ«dzēt visos iespējamos veidos, un darbā pārsvarā virtuvi piepildÄ«ja trakas smieklu vētras, viena otra Ä·ircināŔana un jaukas sarunas. Turklāt uzlaboju arÄ« londzÄ“Å”anas prasmes, jo uz darbu un no darba katru dienu devos ar longbordu, 15 km katru dienu, lielā ātrumā, jo, kurÅ” gan no rÄ«ta spēj laicÄ«gi iziet ārā no mājām? DrÄ«z vien kļuvu par vietējo slavenÄ«bu, visi sveicināja, pastāvÄ«gie klienti kafejnÄ«cā nemitÄ«gi stāstÄ«ja, kur mani redzējuÅ”i, sauca par trako “skatergirl”.

Brīvība

Jānis pāris dienu laikā atrada darbu galdniecÄ«bā, ar lieliskiem kolēģiem un normālu astoņu stundu darba dienu. Tomēr puisim, kuram ir gandrÄ«z desmit gadu pieredze galdniecÄ«bā un, kurÅ” pieradis radÄ«t mēbeles no sākuma lÄ«dz beigām, stāvēt katru dienu pie viena aparāta, nebija visai interesanti. PietrÅ«ka tikÅ”anās ar klientiem, skicÄ“Å”anas, komunikācijas un prieka par galarezultātu. 

GrÅ«tāk par darba atraÅ”anu, bija atrast dzÄ«vesvietu. Vairāk kā nedēļu nodzÄ«vojām teltÄ«, katru rÄ«tu rāpjoties ārā, rakājoties un meklējot drēbes mugursomās, mēģinot savest sevi kārtÄ«bā jaunai darba dienai. Vēlāk izdevās atrast istabiņu dzÄ«voklÄ«, kuru Ä«rējām kopā ar diviem puiÅ”iem no Anglijas – bārmeni un pavāru. Nesapriecājaties, pavārs visa mēneÅ”a laikā nekādu kulinārijas brÄ«numu tā arÄ« galdā necēla, biežāk gan mājas piepildÄ«ja Mcdonalda frÄ« kartupeļu un burgeru smaka. DzÄ«voklis piederēja kādai mazliet patrakai kundzei, kuras 55 + gadu novecojuÅ”o Ä·ermeni pārsvarā rotāja koÅ”i rozā mini kleita, bet rokas nepameta kÅ«poÅ”a cigarete. Pilsētā viņu pazina visi un mums bija pamatotas aizdomas, ka savulaik DženÄ«ve nodarbojusies ar narkotiku tirdzniecÄ«bu un labu laiku tās palietojusi arÄ« pati. Nudien, kolorÄ«ta dāma. Par to, cik traks bija viņas 30 gadÄ«gais dēls, kurÅ” uzvedās, kā 15 gadÄ«gs puiÅ”elis, es labāk nemaz nesākÅ”u stāstÄ«t. Par garlaicÄ«bu dzÄ«voklÄ« sÅ«dzēties noteikti nevarējām, un to, ka pirms iesperÅ”anās izÄ«rētajā dzÄ«voklÄ«, bÅ«tu pieklājÄ«bas pēc vēlams kādreiz arÄ« pieklauvēt, neviens no viņiem nebija dzirdējis. 

Busiņa iegāde un darba uzteikÅ”ana

MēneÅ”a laikā bijām mazliet iekrājuÅ”i naudiņu, domas par iespējami drÄ«zo vasaras beigÅ”anos urdÄ«ja pamest darbus un doties Ziemeļu salas apskates tÅ«rē. Savās darba vietās nostrādājām tikai pusotru mēnesi un pēdējā nedēļā caur vietējā ebay versiju TradeMe izsolē ieguvām superÄ«gu Toyota 1991.gada busiņu ar iebÅ«vētu gultu maŔīnas aizmugurē. BusiņŔ izmaksāja ap 1500 dolāriem (ap 960 eiro) un lÄ«dzi saņēmām visu nepiecieÅ”amo – pannas, katlus, plÄ«tiņu, galdu, krēslus un navigāciju. Lai tiktu pie Bubbles, mērojām 300 km ar autobusu un tajā paŔā dienā arÄ« braucām atpakaļ ar savu jauniegÅ«to sabiedroto, sauktu par Bubbles.

Mēs iemÄ«lējām Bubbles un pavadÄ«jām pasakainu nākamo pusotru mēnesi ceļojot, guļot ērtākajā gultā, kāda jebkad ir bijusi, ejot pārgājienos, kapjot kalnos, rāpjoties vulkānos un daudz, daudz sērfojot, bet par to pastāstÄ«Å”u nākamajā rakstā. Baudiet bildes!

Dalies
No Comments

Post A Comment