Meklējot Paradīzi

Kaut arī blogā ir iestājies zināms klusums, joprojām dzīvojos pa skaisto Jaunzēlandi. Drīz vien apritēs gads, kā dzīvojam Vanakā. Patiesībā to ir ļoti grūti aptvert, jo laiks šeit rit citādāk. Dienas saplūst cita ar citu nemitīgā notikumu virpulī. Kas šodien par dienu? Kas par datumu? Kurš mēnesis atšķirts kalendārā? Godīgi – man nav ne jausmas. Es dzīvoju šodienai. Tik vienkārši būt laimīgam.

Pirms pāris nedēļām ar trīs saviem amerikāņu draugiem devos kārtējā piedzīvojumā – meklēt paradīzi

Glenorchy ir neliela apdzīvota vieta 45 minūšu brauciena attālumā no Kvīnstaunas (Queenstown). Glenorchy atrodas pie Wakatipu ezera vairāku kalnu masīvu ieskāvumā. Šis ir sākumpunkts daudziem pārgājienu maršrutiem un iespējai pazust kalnos. Mūsu mērķis bija uziet Mt Alfred un paraudzīties uz Glenorchy no augšas. Kāpiens turp atpakaļ aizņēma kādas 5 stundas un zrādījās mazliet grūtāks nekā bijām paredzējuši, bet tas jau vienmēr padara lietas interesantākas. Pārgājiena sākums veda cauri mežam, kur pa šauru taciņu vēl ik pa laikam vajadzēja rāpties pāri sakritušiem kokiem, izmēģināt pāris limbo cienīgas pozas un ik pa laikam lēkt pāri nelieliem ūdenskritumiem. Pēc kādas stundas tikām ārā no maža un mūsu acīm pavērās vārdiem neaprakstāms skats – kalnu pasīvi, kuri krāsojās rotaļīgi sārtā nokrāsā, Dārta upe ar saviem simtiem sazerojumu un tālumā pats Wakatipu ezers ar nelielajām saliņām tajā. Tālākais ceļš veda stāvus kalnā, kur nācās kāpr/ iet pa akmeņu un klinš atlūzu segtu taku augšā, citreiz vienkārši meklēt ceļu, kas paslēpies kaut kur zem garās kalnu zāles.

Augšā mūs sagaidīja diezgan spēcīgs vējš un pasakains 360 grādu skats uz visu Glenorchy, uz ezeru, upi, kalniem un tālumā esošo ledāju, kas atmirdzēja zilganā nokrāsā. Man aizrāvās elpa un es pazaudēju realitātes sajūtu. Vai tas viss var būt īsts? Vai tāds skaistums patiešām pastāv? Jaunzēlandē esmu bijusu vairāk kā gadu un šī zeme joprojām nebeidz pārsteigt un apburt. Stāvēt uz klinšu malas, sajust vēju, kas purina drēbes un matus, ļauties mirklim, ļauties vieglumam un laimei.

Slēpjoties no vēja mēs apgulāmies garajā zālē un tā tur kādu laiku vienkārši palikām, raugoties uz mirdzošo ledāju mums priekšā, uz kalniem mums apkārt, uz to smailajām virsotnēm un ezeru tur lejā.

Nakti pavadījām kempingā pie paša ezera un vakariņas gatavojām spoža pilnmēness gaismā. No rīta gan modāmies ar stipra lietus lāsēm sitoties pret mūsu teltīm. Bija tik slapjš, ka nolēmām brokastot ciematā un žigli nojaucām teltis.

Dalies