Bez naudas Amsterdamā

Šajā ierakstā beidzot uzzināsiet, kā mēs abi bez naudas divu mēnešu laikā no Nīderlandes tikām līdz Jaunzēlandei. Kā jau stāstīju iepriekšējā rakstā, Amsterdamā ieradāmies lietainā un vēsā novembra sākumā. Pirmās dienas nodzīvojām vienā no lētākajiem un arī normālākajiem hosteļiem visā pilsētā. Tā kā Amsterdama visiem labi pazīstama ar saviem “coffee šopiem” un sarkano lukturu ielām, tad arī publika un tūristu bari tur ir mazliet savādāki. Hostelworld piedāvā hosteļu reitingus un arī atsauksmes, ja nav vēlēšanās palikt bez mantām vai dzīvot trako mājā, tad pirms hosteļa īrēšanas ir ieteicams palasīt tūristu atsauksmes.

Lai gan pamostoties pirmajā rītā un izdzerot rīta kafiju no mūsu 8 gultu istabiņas nonāca lejā itālis un sūdzējās, ka viņam pazudis telefons, kurš esot bijis uzlikts lādēties pie istabiņas durvīm. Vārds pa vārdam iesaistāmies sarunā, jo vienīgie, kas no tās istabas plāno izvākties, esam mēs. Beigās noskaidrojās, ka kāds puisis no rīta piecēlies, jauši aizņēmies telefonu un jau pēc pāris stundām piereģistgrējies kādā citā hostelī, kur droši vien plāno turpināt iesākto biznesa plānu. Tādi atgadījumi Amsterdamā notiekot regulāri. Hostelī bijām rezervējuši tikai vienu nakti, bet tā kā joprojām nebijām saņēmuši nekādas ziņas no neskaitāmiem couchsurfing izsūtītajiem aicinājumiem, tad nolēmām palikt vēl vienu nakti. Sadraudzējāmies ar hosteļa darbiniekiem un viņi mūs pārliek citā istabiņā, kur esam tikai divi vien, bet maksu par to nepaceļ.

Pirmajā dienā esam uztaisījuši savus super CV un pat atraduši, kur par velti tos var sakopēt neierobežotā daudzumā. Turpmāko dienu pavadām staigājot pa pilsētu dāļājot CV dažādos hosteļos, viesnīcās, kafejnīcās, bet visūr saņemam vienas un tās pašas atbildes, ka tūristu sezona ir beigusies, tāpēc jauni darbinieki neesot vajadzīgi, vai arī, ka darbs būtu, bet nepieciešmas holandiešu valodas zināšanas.

Vakarā sāku savu mega plānu un gandrīz visiem hosteļiem no hostelworld Amstersamas listes izsūtu stāstu par mums abiem, Latvijas ceļotājiem, kuri uz pāris mēnešiem meklē darbu, lai sakrātu naudu biļetēm uz Jaunzēlandi. Varu minēt, ka izsūtīju tuvu pie 80 e-pastiem. Atbildēs saņēmu, ka lai gan mēs un mūsu stāsts izklausās fantastisks, tomēr papildspēki neesot nepieciešami. Turpmākās pāris dienas pavadījām staigājot pa pilsētu darba meklējumos, prasījām, atstājām CV, grūti pat minēt cik kilometrus dienā nostaigājām un cik daudz un dažādas iestādes apmeklējām. Vakaros sēdējām un caursakatījām visus iespējamos darba sludinājuma portālus, rakstījām pieteikumus, sūtījām un cerējām. Jums arī viss šis sāk izklausīties bezcerīgi? Jā, bet mēs vēl tik ātri nemetām plinti krūmos. Naudas kļuva biedējoši maz. Kad hostelī paziņoja, ka uz brīvdienām ir paceltas cenas, tāpat kā visos citos pilsētas hosteļos, tad sapratām, ka “neizvilksim”. Ātri izskatījām tuvākās helpx.net iespējas un 40 km attālumā no Amsterdamas pilsētā Alkmaar atradām projektu, kurā kāds stikla mākslinieks restaurē savu laivu, lai tā reiz kļūtu par viņa darbnīcu. Tik pat ātri arī tapa ziņa un pieteikums palīdzēt, papildus vēl izskatījām couchsurfing iespējas netālu no Amsterdamas, jo izrādās, ka katrs amsterdamietis ik dienu saņemot ap 50 dīvānsērfošanas aicinājumiem, tāpēc nav jābrīnās, ka mums neviens neatbildēja. 

Palūdzam līdz vakaram uzglabāt hostelī lielās somas un paši atkal ejam darba meklējumos. Nostaigājam visu dienu, pulkstens ir apm pus deviņiem vakarā un joprojām neesam atraduši ne darbu, ne vietu, kur palikt pa nakti – visas dienas garumā nav nekādu ziņu. Hosteli atļauties nevaram, bet ārā ir auksts un līst lietus, esam Amsterdamas centrā. Galvā urķējās tikai viens jautājums – ko darīt? Atrodam Burger King ar wifi, vēl pēdējo reizi vēlamies apskatīties, vai tomēr nav kādas pozitīvas atbildes. Tajā pašā mirklī telefona ekrānā uzpeld atbilde no helpx.net, ka varam braukt palīdzēt restaurēt laivu, bet, lai cik skaisti tas arī neizklausītos, tomēr uz Alkmaar visi pēdējie transporti jau aizgājuši. Pēkšņi pienāk ziņa arī no couchsurfing, ka esam gaidīti Zandaam pilsētiņā, netālu no Amsterdamas. Apskatāmies vilcienus un vēl varam paspēt uz vienu no pēdējiem, sazvanāmies un visu sarunājam. Tur gan būsim tikai pēc pusnakts, tomēr esam pārlaimīgi par naktsmītnes atrašanu. Jožam pakaļ somām uz hosteli, lecam virsū longbordiem un nesamies uz staciju. Ap pussnakti ierodamamies Zandaam, klauvējam pie Ēvalda durvīm. Turpmākās trīs dienas pavadām tur. Ēvalds ir kaislīgs velobraucējs – izbraukājis visu Eiropu, piedalījies kā velo meistars Parīze – Dakāra velo ekspedīcijas laikā, vienu reizi pats minies cauri Dienvidamerikai, otru atkal stūrējis džipu un rūpējies par ekspedīcijas velo tehnisko stāvokli, savukārt ziemās brauc uz Alpiem trenēties braukt sūrākos apstākļos. Garāža piepildīta ar neskaitāmiem velosipēdiem, pāris motocikliem, pats arī atjaunojis vecu WV busiņu un pārveidojis par ērtu kemperi.

Pēc atgriešanās Amsterdamā stopējam uz Alkmaar palīdzēt māksliniekam atjaunot laivu. Izrādās, ka nebūsim tur vieni, mūs sagaida Zia no Kipras, meitene no Amerikas, puisis no Jaunzēlandes un pats kapteinis Ulises. Pirmais iespaids – kā viņi visi te satilpst! Auksts, laivas iekšpusē totāls bardaks, visur mētājas instrumenti, krāsas bundžas, vadi, somas, guļammaisi. Par laimi viņi ir paspējuši iebūvēt malkas krāsniņu, kad tā tiek iekurta un pamazām viens laivas gals sāk iesilt, matas kaut cik sakrāmētas malā, tad lietas sāk izskatīties mazliet labāk. Kopīgi uzmeistarojam vakariņas un vakaru vadām sēžot sarunās, kā katrs te ir nonācis, kur ceļojis. Visi sēžam tik tuvu krāsniņai, cik vien iespējams, citādi ir auksts. Dīvāns ir noārdīts, tāpēc gulēšanai tiek pa visu grīdu tiek izklāti matrači, katrs tinās iekšā guļammaisā un krīt, kur vien var.

No rīta mostāmies ledainā laivā, uzvelkam visu, ko varam. Priecājamies par ceļojumā līdzi paņemtajām vilnas zeķēm, pielīpam pie siltajām kafijas krūzēm un cenšamies sev iestāstīt, ka tik auksts nemaz nav. Kā tad, tas nestrādā! Dienas darbu plānā paredzēts būvēt, balansēt dīvāna pamatu un krāsot ārā dēļus. Ulises ir pārsteidzoši dezorganizēta persona. Skrien, ķer, grābj, mēģina visu darīt uzreiz, neiedomājamā ātrumā viena lieta kļūst par darba prioritāti, tad atkal cita un tad vēl ik pa laikam jāskrien uz būvmateriālu veikalu vai kādu māju pēc instrumentiem, materiāliem un vēl sazin kā. Mēs divi praktiskie latvieši īsti nevaram saprast – smieties vai raudāt, bet vēl pēc tādām divām dienām nolemjam vienkārši tīties lapās. Rezultātā gan abi izdarījām diezgan daudz, tāpēc sirdsapziņas pārmetumus nejutām. 

Tālāk caur couchsurfing esam atraduši ceļu pie Helēnas turpat Alkmārā. Viņa ir brīnums un Holandes neveiksmju pavērsiens. Helēnas hobijis ir katru dienu doties ārā un runāt ar cilvēkiem, tā viņa pirms vairāk kā gada satika Pāvulu no Polijas, kurš tupēja kādā lielveikalā blakus savai milzīgajai mugursomai, izkāmējis un kādu laiku nemazgājies. Helēna centusies ar puisi runāt, diemžēl gan viņa angļu valodas, gan holandiešu valodas zināšanas bijušas tik niecīgas, ka viņš spējis tikai pateikt: “Nav darba, nav māju, nav ēdiena.” Helēna iedevusi savu adresi un paskaidrojusi, ka viņš varot atnākt kādreiz nomazgāties un sakopties. Pēc kādas stundas Pāvuls klauvējis pie durvīm un tā dzīvo tur joprojām. Viņa palīdzējusi puisim atrast darbu, piereģistrējusi savā mājā, nodrošinājusi bezmaksas holandiešu valodas kursus, palīdzējusi nomaksāt 3000 eiro lielu parādu, par kuru strādājot viņš pamazām atdod naudu. Pāvulam ir savas novirzes – viņš nespēj komunicēt. Ja kāds ar viņu runā, tad viņš atbild pilnīgi bezjēdzīgas lietas poļu valodā, ja viņš vēlas sarunāties, tad tas parasti ir kaut kas neloģisks. Komunikācijas trūkumu viņš sācis kompensēt ar muskuļu audzēšanu, tāpēc viņa mazajā istabā otrajā stāvā ir ierīkota gandrīz vai sporta zāle ar tāda izmēra svariem, kurus cilājot sķiet, ka viņš nonāks lejā ar visiem grieztiem.

Viņš nicina poļus, bet nevēlas mācīties holandiešu valodu, tomēr nedēļu pirms mūsu ierašanās, Pāvuls pārtraucis iet uz darbu, jo uzskata, ka viņam pienākas ofisa darbs, ka viņš ir pelnījis labākas lietas. Helēna ar pūlēm saglābusi viņa darba vietu, kad uzzinājusi, ka puisis vienkārši nav gājis uz darbu, pretī gan saņēmusi tikai nolamāšanu ar sulīgiem poļu lamu vārdiem. Ierodoties tur katru dienu klausījāmies viņas bažas par Pāvilu, bet tā kā viņa tic, ka viņam ir autisma simptomi, tad nevēlas tā vienkārši padzīt no mājas, tā vietā studē literatūru par attiecīgo tēmu.

Savukārt pirms pāris gadiem viņa lidojusi uz Āfriku, lai palīdzētu kādai sievietei atgūt nelikumīgi atņemto bērnu. Pirms tam atradusi viņai advokātu un pat izkārtojusi fiktīvas laulības, lai sieviete ar visu bērnu varētu pārcelties uz Nīderlandi. Pašai Helēnai arī ir ne tikai trīs pašas bērni, bet arī pieņemtais bērns no Āfrikas. Līdzīgu stāstu par Helēnu vēl ir daudz. No rītiem parasti viņu varēja sastapt dārzā nodarbojoties ar jogu vai sēžot sakrustotām kājām, lasot grāmatu un dzerot karstu tēju no termosa. 

Nedēļu bijām nodzīvojuši pie Helēnas, turpinot neatlaidīgi meklēt darbus un sūtot pieteikumus. Kad jau sākām izmisumā dauzīt galvu pret sienu, tad viņa ieminējās par komūnu Hāgā, kur varbūt mēs varētu padzīvot. Helēna sakontaktējās ar savu draugu un jau pēc trīs dienām mēs krāmējām somas, lai stopētu uz Hāgu. Mūsu budžets bija piedzīvojis apokalipsi. Ar diviem Land Roveriem ātri tikām līdz Hāgai un uzskatījām, ka tai vajadzētu būt labai zīmei turpmākajai veiksmei. Ar nelielu maldīšanos atradām arī Emmaus kopienu, kura mitinās lielā piecstāvu 17. gadsimta ēkā.

Pirmais iespaids bija patiesi satriecošs – ēkas lejasstāvā tiek tirgotas komūnai ziedotās preces – sākot ar dažādiem niekiem, apģērbiem, grāmatām, elektroniku līdz pat skaistām antīkām mēbelēm. Tur bija viss. Otrajā stāvā milzīga virtuve ar vēl lielāku koptelpu jeb ēdamistabu, pārējos stāvos atradās dzīvojamās istabas. Tobrīd ēkā vēl dzīvoja tikai četri cilvēki – galvenie Mario un Bepija, Helēnas draugs Simons un arhitekts Pims, kurš vienu nedēļu pamēģināja padzīvot, lai vēlāk saprastu, vai vēlas uz turieni pārcelties. Emmaus organizācijai ir sena vēsture, tās pamati sniedzās līdz pat 1949. gadam Francijā, kad priesteris Abbe Pieere izveidoja Emmaus ar mērķi palīdzēt trūkumcietējiem un bezpajumtniekiem, kas cieta no kara sekām. Kopš 1975. gada organizācija darbojās kā Emmaus International ar 310 grupām 38 valstīs organizācijas ir kā patvērums arī cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības – sievietēm, kuras aizbēgušas no vīriem, bēgļiem no citām valstīm, būtībā visiem, kas meklē patvērumu vai vienkārši vēlas dzīvot komūnā, pēc mūsu ierašanās tam visam klāt nāk arī palīdzība grūtībās nonākušiem ceļotājiem.

Lai arī sākumā bija manāms visai liels apmulsums, tomēr ar katru dienu arvien labāk iejutāmies visā kompānijā un darbos. Tā kā mēs abi bijām krietni jaunāki un enerģiskāki par pārējiem, tad darbi sāka veikties daudz ātrāk. Katru dienu šķīrojām cilvēku atnestās lietas, nodevām otreizējai pārstrādei, latlasijām lietas, kuras varētu tirgot veikalā. Viss pirmais stāvs bija liels veikals, bet ar joprojām saglabātām istabām, kur katrās tirgoja kaut ko pavisam citu. Cetrudienu vakaros un sestdienu rītos Emmaus rīkoja 2h garus tirdziņus. Tā kā Nīderlandē praktiski visi saprot angļu valodu, tad arī mēs abi tirgojām. Tas vienmēr bija izaicinoši, jautri, bet reizēm līdz pat vājprātam tracinoši, jo piro reizi sastapāmies ar arābu, marokāņu tirgošanās kultūru, kad visu vajag nopirkt par vienu eiro un viss ir tik dārgs, visu vajag lētāk, jo vienkārši tā tam jābūt. Dzīve Emmaus un cilvēki tur būtu pelnījuši atsevišķu rakstu. 

Kā bez naudas mēs tikām uz Jaunzēlandi?

Atslēga ir, manis jau pieminētā, Helēna. Vienu dienu viņa ciemojās pie mums Emmaus un sāka sarunu, ka viņai šķiet, ka mums patiešām drīz būtu jādodās uz Jaunzēlandi un viņa pati mums gribētu iegādāties lidmašīnas biļetes, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Abi ar Jāni neticējām savām ausīm. Kā pilnīgi svešs cilvēks kādiem citiem svešiniekiem tā vienkārši piedāvā nopirkt biļtes uz Jaunzēlandi! Saprotam, ka Helēna to domā patiešām nopietni, bet atsakāmies, jo pieņemt, ko tādu, šķiet nepareizi. Viņa min, ka tas būtu kā tāds sava veida aizdevums – mēs to biļešu naudu pēc tam atdodotu, kad atrastu darbus Jaunzēlandē. Arī pārējie mums liek par šo opciju padomāt mazliet rūpīgāk un nesteigties ar atbildi.

Kādu nedēļu tiešām par šo domājām, jo bija skaidrs, ka tuvākajā laikā darbu neizdosies atrast. Beigās pēc ilgām pārrunām un situācijas izvērtēšanas nolēmām tomēr pieņemt Helēnas piedāvājumu. Tas gan šķita biedējoši. Uzrakstījām un parakstījām nelielu vienošanas, ka biļešu naudu atdosim. Lētākās biļetes bija tieši Jaunā gada naktī, tās mums kopā izmaksāja 1200 eiro uz abiem. Mistiski, ka nākamajā dienā pēc biļešu iegādes mēs atrdām darbu. Dias ēkas tālāk kāds mākslinieku pāris renovēja vienu šim senajām ēkām un piedāvāja mums palīdzēt ar darbiem. Par laimi abi esam visai praktiski cilvēki un šo piedāvājumu ar lielāko prieku pieņēmām. Kara laikā skaistā ēka tikusi arī izmantota kā hospitālis, vēlāk tur noliktavu ierīkojis kāds būvmateriālu uzņēmums un tas, kas tika izdarīts ar ēkas skaistajām grīdām un sienām, ļoti skumdināja. Uz vecajām grīdām ticis uzsists īpaši neglīts linolejs un veci paklāji, naglas sasistas krustu šķērsu. Vietas pārlietas ar cementu. Tā nu mēs cītīgi centāmies no tā visa atbrīvoties – rāvām ārā naglas, slīpējām grīdas, vairākas dienas pavadījām rāpojot uz ceļiem. Atjaunojām vecas durvis un skaistos grieztus ar veciem grieztu rotājumiem ap lampām. Ar šo darbu nopelnījām pietiekami sākumam Jaunzēlandē.

31.decembra agrā rītā atvadījāmies no Emmaus un braucām uz Amsterdamas lidostu. Mums bija jābrauc diezgan agri, lai ar vairākiem transportiem tur nokļūtu. Lidojums gan bija vēlu vakarā, tāpēc diena izvērtās ļoti gara. Jaunā gada nakti pavadījām kaut kur lidojot virs Indijas okeāna. Nesatraucieties, naudu Helēnai visu atdevām, jo Jaunzēlande pret mums bija ļoti laba. Bet tas jau citos stāstos.

Dalies