Piezīmes no Barselonas

Portugāles sērfa skolu un Arrifanas viļņus pametām novembra sākumā. Pēdējo vakaru Atlantics Riders nometnē pavadījām bez viesiem, tikai mēs ar Pēci un īpašnieku ģimene. Pēkšņi viss šķīta tik kluss, nepierasts un tukšs, jo pēdējie viesi aizvadīti iepriekšējā dienā, neviens nesēž koptelpā, neviens nespēlē biljardu vai negulšņā uz dīvāniem. Helēna un Renē pagatavojuši vakariņas un aicina mūs ciemos. Vakars ar vīnu, sirsnīgām sarunām un stāstiem par Jaunzēlandi, un tobrīd mēs vēl nezinām, ka pēc diviem mēnešiem paši būsim šeit, Jaunzēlandē, kāpsim kalnos, dejosim melnās pludmales smiltīs vai palīdzēsim avokādo dārzos. Tobrīd mēs tikai cerējām, ka tā varētu būt, bet naudas mums biļetēm nebija, turklāt gaidījām atbildi par Working Holiday vīzām. Helēna mums par godu desertā, lielā traukā pagatavojusi ‘gotiņu” masu, kuru sagriežam un mazliet šķebinošo saldumu cenšamies apslacīt ar vīnu. Helēna daudz stāsta par Jaunzēlandes iezemiešiem Mauri, viņu tradīcijām un vēsturi. 

Nākamajā rītā vēl paņemam busiņu un braucam uz pludmali viļņu meklējumos, bet nevienā no tuvākajām pludmalēm mūsu līmenim nav atbilstošu viļņu, tie ir kļuvuši milzīgi, maļās un plīst, kur vien ienāk prātā. Stāvam klints galā, skatamies uz to milzīgo spēku no augšas un atvadāmies. 

Atpakaļ nometnē mēģinam atkal visu ietilpināt mugursomās, zinot, ka kādu laiku vasaru neredzēsim, tad vairākas vasaras drēbes tiek ‘lidinātas” ārā. Esam gatavi nezināmajam. Atvadas ar asarām acīs, bučām un aicinājumiem atgriezties, rakstīt un ziņot, kā iet. Renē draugs mūs ved uz Faro, no kurienes plānojam ar autobusu braukt līdz Barselonai (atgādinu, ka tie ir ap 1000km), bet stopēt atkal cauri un riskēt vairākas naktis pavadīt kaut kur uz ceļa vai Spānijas kalnos, mums nemaz negribās. 

Tā kā mūsu līdzekļi ir ļoti ierobežoti, nolemjam, ka tomēr stopēsim no Barselonas līdz Amsterdamai, lai arī Eiropu jau pārņēmis lietains un vēss rudens. Faro nakti palikām hostelī, jo visi autobusi jau bija aizņemti, bet no rīta ar laipnas Eirolines darbinieces palīdzību, sakombinējām lētākās iespējamās biļetes uz Barselonu. Pārējo dienas daļu pavadījām klīstot pa Faro mazajām ieliņām, vērojot saulrietu ar skatu uz ostu un klausoties kādas sievietes izpildīto, mazliet skumjo Fado. Mums tika teikts, ka atšķirībā no vienmēr priecīgajiem spāņiem, portugāļiem patīk mazliet paskumt. Autobusu uz Seviļļu nācās gaidīt līdz 5:00 no rīta, tālāk no turienes uz Madridi un no Madrides lidz Barselonai.

Madridē mums bija kādas 6h laika, tāpēc iestūķējām lielās somas mantu glabātuvē, nopirkām biļetes uz Barselonu un gājām pastaigā. Tā kā pirms pāris gadiem tur bijām pavadījuši dažas dienas, tad bija vieglāk sazīmēt pazīstamās ielas un vietas, vismaz zinājām, kur doties pēc lētas un lielas Donkin kafijas. Seviļļā bijām ieradušies agri no rīta un 3h bija jāgaida līdz atvērsies kase un varēs nopirkt atkal nākošo autobusa biļeti, tāpēc esot Madridē sagurums un pavadītās stundas autobusā lika par sevi manīt. No Madrides uz Barselonu braucām ar nakts transportu, lai nebūtu vēlu naktī jādomā par naktsmītnes atrašanu.  

Barselonā bijām sarunājuši ”hostu”caur couchsurfing.org, pie kura padzīvot 3 dienas un iepazīt Barselonu. Pie viņa ieradāmies ap desmitiem no rīta, paspējām iepazīties un uzzināt, ka puisis ir no Izraēlas, viņam pieder savs veikals, kurā pārdod visādas skaistumkopšanas preces un rīkus ”biezajiem” tūristiem. Lielākā daļa klientu  esot krievi. vienmēr, kad kaut ko šādu dzirdu, man atmiņā ataust reiz Milānā dzirdētasi: ”Mne uže nadoela vsjo eto pakupatj!” nekodaudz par puisi arī pārējās dienāš neuzzinājām, jo viņš katru rītu cēlās vēlu un arī mājās pārradās vēlu. Toties iedraudzējāmies ar viņa trusi Bellu. 

Kāpēc mēs tik ļoti gribējām uz Barselonu? Apskatieties youtube vairākus longboard video no turienes – longbordistu paradīze. Ielas un veloceliņi perfekti piemēroti nebeidzamai krūzošanai. Tur ar lonbordiem brauc gan jauns, gan vecs, un bērniem parkos pat tiek organizētas speciālas skoliņas. Katrā ziņā mēs Barselonu un longbordus izbaudījām kārtīgi. Tur veloceliņi ir ielai tieši pa vidu, starp abām auto joslām, netraucējot ne mašīnām, ne gājējiem. Protams, ka izbraukājām un apskatījām Gaudī radītos šedevrus – Sagrada Familia, Casa Mila, Casa Batllo, un Gaudi parku (Park Guell). Man radās sajūtas, ka Gaudī bērnībā ļoti, ļoti mīlējis saldējumu un smilšu pilis, un vēlāk to atspoguļojis savā arhitektūrā.

Skaistāko vietu, no kuras paverās 360 grādu, elpu aizraujošs skats uz visu Barselonas panorāmu atklājām pavisam nejauši un tālu prom no tūristu pūļiem. Turo de la Rovira jeb bijusī pretgaisa aizsardzības bāze, kura tika ierīkota 1937. gadā, Pilsoņu kara laikā, atrodas kalnā un, nācās krietni pasvīst, lai +33 grādu karstumā tur pa trepēm ar visiem longbordiem uzrāptos. Katrā ziņā skats bija tā vērts- virs pilsētas kņadas, klusumā un stāvot pāri visam, mirklis apstājās, iestiga starp kaktusiem un agavēm, noreibināja ar savu nerealitāti. Barselonu bija ļoti grūti pamest, tā ir maģiska pilsēta, ar barokālās Vecpilsētas ( Ciutad Vella) šaurajām ieliņām, kurās virmo māksla, svaigu maizīšu, paeljas un marihuānas smarža, ar tūristu pārpildīto un zagļu iecienīto La Rambla gājēju ielu un nebeidzamu longbordošanu pa gludajiem veloceliņiem un garo prominādi gar pludmali saulrietā.

Pēdējo nakti Barselonā palikām hostelī pie pašas Sagrada Familia. Nākamajā rītā pavisam nesteidzīgi krāmējām somas, mazliet vēl reibām no iepriekšējā vakara sangrijas, nosūtījām pēdējās pastkartītes un gājām meklēt vilcienu, lai tiktu ārā no pilsētas, sekojot hitchwiki.org atrastajām norādēm, un sāktu stopēt uz Amsterdamu. Priekšā 1600 km, rudens un lietus.

Benzīntankā ieradāmies ļoti, ļoti vēlu, ap 13:30, viss izskatījās tukšs, ik pa laikam pabrauca garām pa kādai pārpildītai mašīnai, pamāja vai noplātīja rokas, ka nav pa ceļam, bet pēc kādas pus stundas pie mums pienāca divu puiši no Vācijas, kas pēc 10 dienu dzīvošanās un ballēšanās pa Barselonu, devās atpakaļ uz Vāciju un līdz Lionai mums ar viņiem bija pa ceļam. 6h ar pāris pīppauzēm nonācām benzīntankā 70 km no Lionas. Viņi vēlējās, lai mēs segtu puisi no naudas par maksas ceļiem, bet tā  kā mums bija tikai 15 eiro skaidrā naudā, tad viņi samierinājās arī ar to, kaut gan reāli vajadzēja maksāt krietni vairāk.

Pavisam neslikti – 600 km pa 15 eiro. Tālāk diemžēl vairs negāja tik gludi. Šajā vietā beidzot sapratām, ka patiešām ir rudens un ārā ir auksts, mūsu ķermeņi nespēja tik ātri aklimatizēties un pierast pie tik pēkšņas temperatūras maiņas, no +30 uz +6. Nolēmām necelt telti un nakti pavadīt iekšā benzīntankā, otrajā stāvā, pie abu uzpildes  staciju savienojošā tuneļa.

Dalies